Jau nākamnedēļ norisināsies tautas nobalsošana par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Likuma spēku grozījumi iegūs, ja vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem, kas ir aptuveni 750 tūkstoši, referendumā atbalstīs grozījumu projektu, kas paredz grozīt Satversmes 78. un 79. pantu, lai ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju būtu tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. “Druva” vaicāja sociologam, pētījumu centra “Latvijas fakti” direktoram Aigaram Freimanim prognozes par iespējamo referenduma iznākumu.
Sociologs atzina, ka pagaidām jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu par to, cik pilsoņu dosies uz referendumu, kā balsos, cik liela būs aktivitāte un kādi būs motīvi piedalīties nobalsošanā. A. Freimanis skaidro, ka saskaņā ar pēdējo centra “Latvijas fakti” veikto pētījumu, 38% Latvijas pilsoņu piedalīsies referendumā: “Vairums – 84% – no tiem, kuri piedalīsies referendumā, atklājuši, ka balsos par grozījumiem. Tomēr jārēķinās ar to, ka tā ir tikai aptauja, viena lieta ir šādi atbildēt aptaujā, bet pavisam kas cits piedalīties referendumā. Tas attiecināms arī uz stingri pārliecinātajiem gājējiem.
Man šķiet, ka varētu neizdoties savākt 750 tūkstošu iedzīvotāju balsis. Tas ir pietiekami liels skaits, bet tas, vai cilvēki dosies uz referendumu, ir atkarīgs no daudziem ļoti dažādiem apstākļiem, kas var pamudināt vai atturēt. Jāņem vērā, ka politiskā kultūra pēdējo gadu laikā iedibinājusies tāda, ka ļoti liela nozīme ir kampaņai un visu veidu masu mediju pasniegtajai informācijai par vai pret referendumu. Pašlaik kampaņa ir tik tikko sākusies. Cik tā būs efektīva, grūti spriest.
Likumdošana par referendumiem tomēr ir tāda, ka neaiziešana un nepiedalīšanās patiesībā ir kā balsojums pret. Minimālā kvota, lai referendums būtu noticis, ir pietiekami liela, bet nevar teikt, ka politiskā līdzdalība sabiedrībā būtu tik aktīva, rosinoša un liela.”
A. Freimanis norāda, ka balsotāju aktivitāti varētu ietekmēt laiks, kad notiek referendums – vasara, tieši atvaļinājumu mēneši -, tomēr liela nozīme ir arī pārliecības trūkumam. “Ietekme ir arī tam, ka valdošajai koalīcijai ir vairāk noraidoša, klusējoša attieksme pret šo jautājumu,” uzskata sociologs.
Viens no argumentiem, kādēļ daļa sabiedrības dosies uz referendumu, ir neapmierinātība ar pašreizējo politisko, sociālo un ekonomisko situāciju valstī. To nenoliedz arī A. Freimanis: “Tā ir izveidojies, ka katrā politiskās līdzdalības aktā – ejot uz referendumiem, arī vēlēšanām, vēlētājs konkrētajā jautājumā ieliek pavisam citu saturu. Viņam ir tādas tiesības. Jā, daudzi uz referendumu dosies tikai tādēļ, ka ir neapmierināti ar pastāvošo lietu kārtību, ar valdības politiku, ar trešo pušu līdzdalību politikā, ar Loskutova atstādināšanu no amata, ar bažām par korupciju. Ir vēl arī daudzi citi momenti, kas cilvēku rosina piedalīties un balsot par Satversmes grozījumiem, kuri, ja stātos spēkā, ļautu rosināt Saeimas atlaišanu. Tas savā veidā ir protesta balsojums, izpausme pret valdošo eliti. Ir grūti izvērtēt, cik cilvēku dosies uz referendumu, lai protestētu, un cik piedalīsies nobalsošanā, ņemot vērā racionālu skatījumu un analīzi, apzinoties, ka nobalsojot par grozījumiem, piešķir visai sabiedrībai tiesības ne tikai ievēlēt, bet arī rosināt Saeimas atlaišanu.”
Sociologs atzīst, ka daļa sabiedrības aizvien maldīgi domā, ka, piedaloties šajā referendumā , jau uzreiz izdosies atlaist pašreiz strādājošo Saeimu. A. Freimanis skaidro – ja grozījumi stāsies spēkā, pilsoņiem būs iespējams iniciēt parlamenta atlaišanu, bet lai to atlaistu, vēlreiz būtu jāsavāc pietiekami liels balsu skaits, lai rosinātu 9.Saeimas atlaišanu un lai notiktu vēl viens referendums.
Uz jautājumu, vai sabiedrība ir gatava, lai tās rokās būtu instruments Saeimas atlaišanas iniciēšanai, A. Freimanis atbildēja, ka šis jautājums daudziem rada pārdomas. Viņš uzsver, ka ideja par šādiem grozījumiem radusies jau senāk, taču tagad Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība to no jauna aktualizēja politiskajā līmenī.
“Vienīgais mehānisms Saeimas atlaišanai, kas pašlaik ir paredzēts Satversmē, ir iespēja to rosināt Valsts prezidentam, ko pēc tam jāapliecina tautas referendumā. Ja apliecināšana nenotiek, prezidents zaudē amatu, kas ir bremzējošs faktors.
Jautājums ir nobriedis, bet atliek vien izteikt nožēlu, ka tas nav guvis pietiekami plašu argumentētu diskusiju, kurā iesaistītos kompetenti speciālisti – gan juristi, gan politiķi, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji. Jautājums par tiesībām tautai ierosināt Saeimas atlaišanu nāca lavīnveidīgi. Šī bija iespēja sabiedrībai paust neapmierinātību ar politiskajiem procesiem un draudu veidā censties iegūt tiesības atlaist Saeimu,” vērtē A. Freimanis.
Komentāri