Referendums par grozījumiem Satversmē bija pēdējā laika emocionālākais notikums politikā, un arī tā iznākumu masu saziņas līdzekļi un politiķi ņemas traktēt pēc saviem ieskatiem. Materiāla interpretācijām ir gana — tas var būt gan atbalsts opozīcijai un citiem cīņā saucējiem, gan valdošajai koalīcijai, kas aicināja nebalsot. Rezultātu var skaidrot arī ar vēlētāju vienaldzību. Bet nu visu pēc kārtas.
Uz referendumu atnāca daudz — 608 446 pilsoņi, kas ir vairāk nekā 40 procenti no visu balsstiesīgo skaita. Atjaunotās Latvijas vēsturē par šo nobalsošanu populārāki ir bijuši tikai divi referendumi. Pirmais ir par iestāšanos Eiropas Savienībā — toreiz nobalsoja vairāk nekā miljons cilvēku jeb gandrīz 67 procenti no balsstiesīgajiem. Populārs bija arī 1998. gadā notikušais referendums par grozījumiem Pilsonības likumā. Toreiz savu viedokli izteica vairāk nekā 928 tūkstoši cilvēku jeb 69 procenti balsstiesīgo. Tomēr sestdienas balsojuma rezultātu var skatīt arī no otras puses — vairāk nekā 59 procentiem vēlētāju ir bijis vienalga, kas notiek ar viņu valsts pamatlikumu. Tāpēc runāt par to, ka nu politiķiem jārēķinās ar tautu būtu vairāk nekā parasti, nav pamata. Lai kāds būtu rezultāts, vairums pilsoņu ir apmierināti.
Valdošajiem politiķiem ir jāizdomā, ko lai ar šiem 608 tūkstošiem cilvēku dara. Par to vaicāti, viņi jau drīz pēc referenduma rezultātu paziņošanas dievojās, ka ņemšot vērā tautas viedokli, slavēja sanākušos par aktivitāti, solīja paši strādāt pie saviem, labākiem Satversmes grozījumiem un tamlīdzīgi. Taču vismaz daļa no valdošās koalīcijas pārstāvjiem arī pašlaik turpina stāstīt, ka pareizākais variants ir bijis nebalsot. Tas,
ka
piedāvātais Satversmes grozījumu projekts bija diskutabls, nenozīmē, ka nav jāpasaka viedoklis par to. Protams, katrs pats var izlemt, cik ļoti vēlas iesaistīties politiskajās aktivitātēs, un piespiedu kārtā pie mums uz iecirkņiem nedzen. Un, protams, neiešana balsot šajā gadījumā nozīmēja drīzāk negatīvu nostāju pret piedāvātajiem grozījumiem. Tomēr šajā ziņā visai dīvaini bija klausīties grozījumu kritiku, proti, ka, to pieņemot, mazākumam būs iespējas noteikt nebalsojušā vairākuma likteni, ja paši koalīcijas politiķi māca vēlētājus klusēt.
Savukārt opozīcija jau pirms referenduma stāstīja, ka pēc 2. augusta mums iestāsies citi laiki. Es gan gribētu, lai man parāda ar pirkstu, kurā vietā gan ir šī „cita Latvija”, kurā nu esam pamodušies (sk. 2. augusta „Druvu”). Skaitļi, kas parāda salīdzinoši lielo vēlētāju aktivitāti, ir gana ērti, lai stāstītu, ka ir kaut kas sasniegts, aizmirstot referenduma iznākumu — tauta tai piedāvātos Satversmes grozījumus ir noraidījusi. Tautai šie grozījumi nebija vajadzīgi. Tautai sestdien bija citas, svarīgākas lietas kārtojamas. Tauta jautājumu atstāja valdošās koalīcijas ziņā, ar domu — kā viņi saka, tā ir pareizi. Un tagad stāstīt, ka referendums patiesībā ir noticis un tauta ir atbalstījusi opozīciju, nozīmē apstrīdēt referenduma rezultātus bez pierādījumiem, ka balsošanā bijuši kādi nozīmīgi pārkāpumi.
Varam tikai minēt, kāpēc referenduma rezultāts ir šāds. Samērā labos laika apstākļus vainot nav korekti, jo diez vai lietus laikā cilvēki labprātāk atstātu mājas, lai dotos uz vēlēšanu iecirkņiem. Tāpat nevarētu teikt, ka vēstījums līdz cilvēkiem nenonāca. Neapmierinātība ar politiku Latvijā ir gana plaši izplatīta, lai cilvēki dotos pie urnām ar vienu domu — atlaist Saeimu un viss. Arī referenduma kampaņas pamatā bija mēģinājumi pārliecināt, ka mums vajag šādu iespēju, nevis juridiskie skaidrojumi vai kas cits, kas cilvēkiem varētu jaukt galvu. Tiesa, valdošās koalīcijas argumenti tāpat izskanēja gana plaši. Tas nozīmē, ka masu saziņas līdzekļos šie divi viedokļi cīkstējās līdz pēdējam un, iespējams, nebija vienas vienotas balss, kas cilvēkus pārliecinātu par vienu taisnību. Precīzāk — pārliecināto bija daudz, bet ne pietiekami. 2003. gadā pirms balsojuma par iestāšanos Eiropas Savienībā situācija bija cita. Par nodokļu maksātāju naudu rīkotā propagandas kampaņa, kurā stāstīts par piena upi ķīseļa krastos, izrādījās gana efektīva, lai panāktu gan vēlamu rezultātu, gan iespaidīgu vēlētāju aktivitāti. Savukārt jautājumos, kuros strīdas pozīcija un opozīcija, tādu vienprātību arī tautā nevar gaidīt. It īpaši gadījumā, ja cīnās nevis labais ar ļauno, bet divas varaskāras politiskas grupas.
Pašlaik cerības uz pārmaiņām ir prezidenta Valda Zatlera Saeimā iesniegtie Satversmes grozījumi, kas gaida, līdz no brīvdienām atgriezīsies deputāti, kas tos izskatīs. Šie grozījumi paredz Valsts prezidentam tiesības atlaist deputātus bez referenduma un bez riska pašam zaudēt amatu.
Komentāri