SIA “LNB” rehabilitācijas centra Cēsu dienas centra vecākā rehabilitētāja
Vērtējot redzes invalīdu organizāciju iespējas, kādas sekmē Latvijas dalība Eiropas Savienībā, saskatu daudz plusu. Mēs varam pilnveidot rehabilitācijas programmas, kas cilvēkam ar īpašām vajadzībām ir svarīgi mūža garumā. Līdz šim valsts apmaksātās programmas bija īslaicīgas, nespējām tās izvērst, organizējot jaunas interešu nodarbības, redzes invalīdu darbošanos speciālistu vadībā.
Sekmējušās arī invalīdu izglītības iespējas. Pieaugušie, kuriem ir interese un uzņēmība, var mācīties augstskolās, tērējot ES līdzekļus, kas paredzēti invalīdu, tieši redzes invalīdu izglītībai.
Iesaistoties EQUAL projektā, izstrādājām arī pavisam jaunas izglītības programmas invalīdiem, viņu tālākizglītībai. Grūti pateikt, kā sekmētos šie procesi, ja nebūtu ES finansiāla atbalsta, kas veicina arī invalīdu iekļaušanos sabiedrības dzīvē un darba tirgū.
Cēsu dienas centrā šogad realizējam Eiropas Sociālā fonda finansētu projektu, kas ļauj redzes invalīdiem apgūt dažādas prasmes kulinārijā, apģērbu šūšanā, kokapstrādē. Redzes invalīdiem ir iespēja piedalīties psiholoģijas nodarbībās, attīstīt komunikatīvās prasmes, piedalīties sporta nodarbībās. Par ES līdzekļiem centram esam pirkuši aprīkojumu, dažādas tehniskas palīgierīces, kas nepieciešamas vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem nodarbībās.
Jāsaka gan, ka praktiskajā darbā tiešu Eiropas praksi neesam ieviesuši, jo palīdzības sistēmas invalīdiem valstīs ir ļoti atšķirīgas. Gadu no gada sociālajai jomai ES valstīs tērēti arī lielāki līdzekļi. Mēs iesaistāmies projektos un nodarbībās, kas uzlabo mūsu cilvēku dzīves kvalitāti. Tas, ka esam saņēmuši ES, valsts un mūsu Cēsu pašvaldības finansiālu un morālu atbalstu, nav mazsvarīgi.
Pašlaik mums aktuāli domāt, kā rehabilitācijas pakalpojumus, arī mūsu centra iespējas, piedāvāt redzes invalīdiem rajona laukos un novadā. Valdība ir nākusi pretim, jo par katru mazāko pakalpojumu vairs nav jāuzrāda speciālās formas medicīniskās izziņas. Mēs jūnijā vienu nedēļu apciemosim mūsu reģiona redzes invalīdus mājās. Esam ap-zinājuši visus šos cilvēkus un ģimenes, tagad precizēsim vajadzības, būsim padomdevēji problēmu situācijās. Cilvēkus visvairāk interesē praktiski jautājumi, piemēram, kā izvietot orientierus, lai neredzīgais varētu izstaigāt savu pagalmu, dārzu, doties uz kūti. Tie ir īsi, konkrēti padomi, ko varam sniegt, bet ļoti vajadzīgi. Mēs daudz runāsim ar redzes invalīda ģimenēm, lai paskaidrotu, kāda palīdzība tuviniekam nepieciešama, no kā var atteikties, kā invalīdu mudināt rīkoties patstāvīgi.
Ja vēl izvērtējam to, kas vecajās ES dalībvalstīs redzes invalīdiem ir pieejams un mums ļoti trūkst, tad vispirms minu tiflotehniku, jo mums nav runājošo svaru, krāsu pazinēju, kas neredzīgam cilvēkam pastāsta, kādā krāsā, piemēram, ir audums vai gatavs apģērbs veikala plauktā. Ir parādījušies runājošie termometri, bet, piemēram, asinsspiedienu neredzīgs cilvēks joprojām nevar izmērīt. Tās ir ļoti vajadzīgas lietas ikdienā. Vēl valstī būtu nepieciešams padomāt, kā uzlabot izglītības sistēmu, lai tajā pilnasinīgi varētu iekļauties redzes invalīds- cilvēks, kuram nav ne intelektuālu, ne funkcionālu traucējumu, taču ir redzes zudums. Esam priecīgi, ka vesela grupa redzes invalīdu, izmantojot ES finansējumu, var mācīties augstskolā “Attīstība”, taču nopietnāk jāvērtē arī bērnu, pusaudžu un jauniešu iespējas. Pašlaik daudzi redzes invalīdi nekārto pamata un vidējās izglītības iestāžu beigšanas eksāmenus, jo mācību iestāžu vadība domā, ka speciālo programmu audzēkņi to nespēj. Tā bērni jūtas nenovērtēti. Tas gan ir jautājums, kas jāatrisina valsts līmenī, jo Eiropas valstīs uz cilvēkiem, kuriem iztrūkst vien kāda no maņām, vairāk paļaujas. Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri