Festivāla iela Cēsīs šobrīd atgādina dzīves skatlogu. Tajā labi ieraugāms, kā pilsētā mainās paaudzes, tā uzkrītoši, kā jau skatlogos pieņemts rādīt. 60. gados celto vienstāvu namiņu būvētāji nu raduši mūža mājas smilšu kalniņā. Pa kādam vectēvam vēl ir šai saulē, viņš bauda mūža norietu nesteidzoties, uz kūjiņas balstoties. Arī virkne mājiņu vecuma dēļ tādas kā sakņupušas, kā sūnās iegrimušas sēnītes. Taču šī “sēņu taciņa” nav pamesta. Ne pašā lielākajā – Festivāla ielā- šajā pilsētas apkaimē, arī pārējās ieliņās: Pērļu, Noras, Amatas un Oktobra, Niniera, Ezera un Dzintara. Visas ieliņas ir kā nosētas ar ģimeņu namiņiem. Šī apkaime Cēsīs ir dzīvelīga. Vecāko, salīkušo “sēnīšu” vietā uz 600 m2 zemes, kā 60. gados tika dots, lai celtu ģimenes māju, jau tapušas atjaunotas ēkas, dažas veidojas šobrīd – uz vecajiem pamatiem tiek liktas grīdas, logu ailās parādās jaunas rūtis. Vecās “sēnītes” pastiepjas uz augšu ar jumta stāvu.
Tieši šīs pārmaiņas Pubuliņu apkaimē, kura ir tik tuvu Cēsu centram, uzskatāmi var redzēt paaudžu maiņu pilsētā. Redzētais liecina arī par dzimtu maiņu. Viena daļa cēsnieku, sevišķi jaunie un spēku pilnbriedā, pilsētu pirms kāda laika pametuši. Viņi tagad sastopami galvaspilsētā vai arī ārpus Latvijas, kur apmetušies un strādā. Cerams, labi dzīvo, uz to taču cerējuši. Tikmēr citi, par Cēsīm lielāku pilsētu iedzīvotāji Latvijā, kopā ar ģimenēm – ar maziem bērniem, ar vecākiem – pārceļas uz dzīvi šeit. Ir pienācis nākamās Cēsu paaudzes laiks celt mājas sev, saviem bērniem un vecākiem, ja lemts, ka trīs paaudzes dzīvos kopā.
Tāpēc vien Pubuliņus tagad tik interesanti aplūkot. Teju katrā ieliņā redzama atjaunotne. Tās vairs nav “sēnītes”, tās ir ēkas, lai iesakņotos šajā pilsētā uz palikšanu. Te dzims bērni, jo ienācēji ir gados jauni cilvēki.
Tāpēc tik viegli paredzēt, ka jau tagad jārīkojas, jāpieņem lēmums, ka pilsētā sagatavojams un atverams vēl viens bērnudārzs.
Komentāri