Kopš divus gadus darbojas taromāti, kļuvis viegli uzskaitīt nodoto depozīta iepakojumu jeb plastmasas un stikla pudeļu, skārdeņu skaitu. Un, lūk, Latvijā depozīta sistēmā kopīgiem spēkiem esam atgriezuši jau vienu miljardu iepakojumu. 96% iedzīvotāju nodod izlietotās pudeles, un to iedzīvotāju skaits, kas taromātu izmanto reizi mēnesī un biežāk, no 71% 2022. gadā ir palielinājies līdz 83% šogad. Viens miljards iepakojuma ir 41 tūkstotis tonnu, kas šajos gados nav nonākuši atkritumos – ne atkritumu poligonos, ne vēl jo vairāk ceļmalās un mežos.
Ir daudz atkritumu, ko labi redzam – izsmēķi, izlietotas salvetes, vienreizlietojamās krūzītes, iepakojumu maisiņi un citas mazākas un lielākas lietas, kas pēc izmantošanas kļūst par atkritumiem. Bet ir arī ar aci neredzami atkritumi, ko mūsdienu pasaulē, kas ir tik ļoti digitalizēta, radām katru dienu. No vienas puses, arvien tiek runāts, lai lieki netērētu tādu resursu kā papīrs, labāk vēstuli sūtīt e-pastā, nekustamā īpašuma nodokļa un citus saziņu ar valsti un pašvaldību kārtot virtuāli, vienu vārdu sakot – labāk darboties digitālajā vidē. Un labā ziņa ir tā, ja viss, kas radīts virtuālā vidē, būtu pieejams uz papīra, tad uz Zemes vairs nebūtu neviena koka. Tomēr, no otras puses, digitālās vides pārzinātāji arvien skaļāk sāk runāt, ka īsziņu sūtīšana, sarakste un video pievienošana whatsapp lietotnē un e-pastu sūtīšana arī atstāj pēdas un veido digitālos atkritumus. Arī filmu skatīšanās telefonā vai datorā, fotogrāfiju uzņemšana dažādās viedierīcēs, prezentācijas sagatavošana datorā, pat ārsta izrakstītā e-recepte rada datus, kuru apjoms pieaug milzīgos ātrumos.
Lai varētu pārlūkot viedtālruni, darboties tajā, apmeklēt interneta vietnes, ir vajadzīgi datu centri. Datu centru uzturēšanai vajadzīga enerģija, savukārt tie darbojoties izdala ogļskābo gāzi (CO2). Turklāt lielāko daļu no pašu radītajiem vai no citiem saņemtajiem datiem sen vairs neizmantojam, bet tie arvien eksistē. Būtībā tie kļuvuši par digitāliem atkritumiem, taču to uzturēšanai arvien nepieciešama enerģija. Skaļi tiek runāts, ka lidmašīnu darbināšana, lai mēs ātri un ērti nokļūtu no punkta A uz punktu B, rada CO2 emisijas. Bet pētījumi parāda, ka digitālo tehnoloģiju nozare rada trīs līdz četrus procentus no pasaules CO2 emisijām, kas ir tikpat, cik aviācijas nozare kopā. Lai šos atkritumus mazinātu, ir pat radusies kustība, ko latviski varētu tulkot kā Lielo digitālo atkritumu talku. Kaut kas mums jau ļoti pazīstams, tikai attiecas uz atkritumiem digitālajā vidē. Un izrādās, ka, pārskatot savas fotogrāfijas un atstājot tikai skaistākās, nevis visas uzņemtās, katrs varam rūpēties arī par vidi. Domāju, arī man ir laiks pārskatīt fotogrāfijas, sarakstes, lietotnes un e-pastus savās viedierīcēs un atbrīvoties no tā, par ko īstenībā sen jau esmu aizmirsusi.
Komentāri