Pagājusi dzejnieka un politiķa Raiņa dzimšanas diena, kas savulaik bija ierosme Dzejas dienu iedibināšanai, un tā kļuva par ikrudens neatņemamu sastāvdaļu. Tiesa, vairs Dzejas dienas nepulcē tādus klausītāju pūļus kā senāk, bet dzeja nav pazudusi. Tā tie rakstīta, lasīta, runāta no skatuvēm.
Patiesībā šoreiz gan negribējās runāt par Dzejas dienām, tas tā gadījās, bet par politiku, jo Rainis ne tikai rakstīja dzeju, lugas, bet arī darbojās Satversmes sapulcē, Saeimā, bija izglītības ministrs. Viņš esot vēlējies pragmatiskajā politikas pasaulē ienest jaunus ētikas un kultūras principus, un, kā norāda politoloģe Vita Matīsa, dzejnieku vadījusi pārliecība, ka Saeimā nevajadzētu atļaut ievēlēt birokrātus vai ierēdņus.
Redzot, kas šobrīd notiek mūsu politiskajā virtuvē, arvien aktuālāka kļūst vēlme pēc jauniem ētikas un kultūras principiem. Šķiet, ar katru Saeimas sasaukumu ir arvien bēdīgāk, un nu jau esam līdz deputātiem, kuri gatavi vākt parakstus, lai sevi atlaistu kopā ar pārējiem parlamentāriešiem. Nu, ja jau tik ļoti nepatīk, var taču aiziet pats, tā teikt – ar lepni paceltu galvu un aizcērtot durvis. Nē, ir jāturpina paust klaja demagoģija, tēlojot, ka dara to cēlu mērķu, savu vēlētāju, visas tautas vārdā.
Gadiem ejot, arvien retāk klausos politiskās debates televīzijā. Lai gan profesionālajai interesei tas kādreiz būtu vajadzīgs, tāpat ir skaidrs, ka tas būs zemē nomests laiks, kurā labāk palasīt Raiņa vai citu autoru dzeju.
Reizēm, neviļus paklausoties, kas notiek Saeimas sēdēs, varu tikai noņemt cepuri to pragmatiski domājošo priekšā, kuri atrod sevī spēku sēdēt un klausīties neskaitāmās demagoģiskās runas. Kāds soctīklos bija ielicis nopēlumu pozīcijas deputātiem, kuri debašu laikā sēžot savos telefonos un neklausoties tautas pārstāvju domas. Bet jau pirms kārtējā runātāja kāpšanas tribīnē var droši prognozēt, ko viņš teiks. Ja man tur būtu jāsēž, es uzliktu austiņas un klausītos mierīgu mūziku, lai nepiesārņotu savu auru.
Uz Raini var atsaukties arī brīdī, kad kāda politiskā partija no pozīcijas nonāk opozīcijā un otrādi. Tad stājas spēkā uzstādījums – pastāvēs, kas pārvērtīsies! Politiķu retorika uzreiz kardināli mainās, tas, kas bija labs vienā pusē, ir pilnīgi aplams otrā, un visi labie kļūst par sliktajiem vai otrādi. Kažoku mešana tad notiek pilnā sparā.
Interesanti, ka, veidojot jaunu Ministru kabinetu, allaž tiek teikts, ka svarīgi ir darbi, nevis personālijas. Bet kāpēc? Vai tad nevarētu būt tā, ka vienreiz politiķi, Saeima, Ministru kabinets vienojas, ko mūsu valsts grib sasniegt, kas ir prioritārie darbi, kas ir tuvāko piecu, 10, 20 gadu ilgtermiņa darbi, un pēc šī plāna arī strādājam! Protams, var būt nelielas izmaiņas, bet lielās līnijās (par lieliem vilcieniem nevar runāt, paši redzam, kā iet ar tiem vilcieniem un dzelzceļiem) ejam tikai uz priekšu, un nav svarīgi, kurš politiskais spēks atbild par kādu ministriju. Bet mums bieži ir tā, ka katrs nākamais nāk ar savu redzējumu, un, kā rakstīja dzejnieks Laimonis Vāczemnieks: “Viss nāk un aiz-iet tālumā, un sākas viss no gala…”
Komentāri