Brīvdienās tiek solīts ne tas mīlīgākais laiks. Tāds jau tas pavasaris ir – palutina ar siltu saulīti, atsūta pērkonu, lai var sēdēt uz zemes, tad atkal kā mierinājuma balvu un brīdinājumu, lai nesasteidzam dārza darbus, atpūš aukstu vēju un vēl ar pirkstu no mākoņiem izbaksta kādu krusas graudu. Bet cilvēks ir cilvēks, vienmēr kaut ko izdomās. Arī to, kā draņķīgā laikā justies, it kā esot dabā un vērot. Turklāt sēžot dīvānā. Protams, var skatīties filmas par dabu. To ir bezgala daudz un par visu pasauli. Taču var nedoties tālāk par Latviju un ekrānā sekot līdzi putnu dzīvei ligzdās.
Latvijas Dabas fonds jau 12 gadu nodrošina tiešraides no jūras ērgļu ligzdas Durbē, zivjērgļu ligzdas Kurzemē un vistu vanaga ligzdas Rīgā, kā arī mazo ērgļu ligzdām Zemgalē un balto stārķu mājvietas Tukumā. Savukārt melnos stārķus un melnās klijas šogad var redzēt citās ligzdās nekā pērn. Un vēl sezonas novērotājiem savu dzīvi atklās arī svīres, kas mājo Cēsu pilī. Dabas skaņas, putnu sarunas un ikdiena. Tas viss istabā, nekur nav jāiet.
Pagājušogad tūkstošu interesi radīja notikumi jūras ērgļu ligzdā. Bija dabas draugi, kuri nepārtraukti sekoja līdzi gan priecīgiem, gan traģiskiem brīžiem Mildas un Volda dzīvē. Arī tagad, kad izšķīlušies divi mazie ērglēni, cītīgākie komentē teju katru vecāku kustību, novērtē, cik liela zivs atnesta cāļiem. Pat uzmanīgākais vērotājs tā arī nav pamanījis, kur palikusi trešā Mildas izdētā ola. Kāds pauž uztraukumu, ka mazākais ērglēns iepriekšējā dienā bijis žiperīgāks. Tad vecākais paplūkājis mazāko. Atkal vērotāju domu apmaiņa: “Ligzdā par barību notiek konkurence un lielākais nokautē mazāko, lai tiktu pie pārtikas. Iespējams, lielais plūkāšanas laikā centās saprast, vai mazais kompanjons vēl dzīvs. Kāpēc gan viņam citādi būtu tā jādara, jo tobrīd taču nav nekāds barības apdraudējums, neviens neņem nost? Bet mazais tēlo beigtu, lai nedabū sāpīti. Es tikai cenšos mazliet aizstāvēt lielo cāli. Ja būtu viens vienīgais, mēs tak visi fanotu par viņu. Tagad brīžiem šķiet, ka publika lielo cāli ienīst. Bet viņš jau tikai izturas dabiski. Lielais uzbarosies tik tālu, ka mazajam nebūs vietas vairs zem mammas un tēta mīkstā vēdera.” Interesanti ne tikai vērot, kas notiek ligzdā, bet arī sekot, ko kurš ieraudzījis, ko domā. Un jāatzīst, kā raksta viena vērotāja, ka “visu laiku viens cīnās par barību, līdz izaug par varenu ērgli, kuram visi dod ceļu”.
Kāpēc cilvēkus piesaista putnu un jebkuras citas dzīvās radības dzīve? Nepietiek redzēt, kā putni lido debesīs vai meklē barību pļavā, ezerā vai ķer kukaiņus dārzā. Gribas zināt ko vairāk, atklāt to, ko nezinām. Dažkārt noslēpumainais, ar romantiku un skaistiem stāstiem apvītais var būt arī nežēlīgs. Dabā ir savi likumi, it kā jau cilvēkiem zināmi, bet, kad ieraugām, ko nozīmē izdzīvošana, grūti pieņemt. Emocionāli gribas iejaukties, kaut ar prātu skaidrs, tā putnu, zvēru darīšana.
Ko tik cilvēks nezina, bet visvairāk laikam gan tā, ko tiešām nezina. Arī tiešsaistes kamerās, vērojot putnu dzīvi, ne reizi vien pašam sev nākas atzīt – nudien nezināju, ka viņi tā dara. Tāpēc vien, ja negribas iet ārā, bet būt gandrīz dabā, vērts ieslēgt tiešraidi no kādas ligzdas.
Komentāri