Tuvojoties mācību gadam, allaž aktīvākas kļūst runas par skolotāju trūkumu Latvijā, un šis gads nav izņēmums. Savu viedokli par to, kā risināt ilggadējo Latvijas paradoksu – skolotāju trūkuma problēmu -, portālā makroekonomika.lv paudis Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.
Viņš norāda, ka, lai arī brīvo darba vietu skaits izglītības nozarē nav liels, pēdējos gados tas nemitīgi aug. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2020.gadā brīvo darba vietu skaits sabiedriskā sektora izglītības iestādēs (vidēji gadā) sasniedza gandrīz tūkstoti.
Par pedagogu trūkumu runā jau ilgstoši, taču šogad manāms krietni lielāks skolotāju vakanču piedāvājums sludinājumu vietnēs. Kā portālam lsm.lv atzinusi Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), tagad redzamas sekas vairāku gadu nerisinātām problēmām, taču pandēmijas gads un jaunā kompetenču pieeja bijis iemesls skolotājiem pensijas un pirmspensijas vecumā aiziet no darba. Arī topošo skolotāju mācību programma “Mācītspēks” izjūt pedagogu trūkumu, jo skolas meklē daudz vairāk skolotāju, nekā programma spēj piedāvāt.
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta publiskotā informācija rādīja, ka augusta beigās Rīgā un Pierīgā izglītības iestādēs bija brīvas 495 vakances, kurās meklē gan pedagogus, gan tehniskos darbiniekus.
Pedagogi tiek meklēti visā valstī, izmantojot gan vakanču portālus, gan pašvaldību mājaslapas, reģionālās avīzes.
O. Krasnopjorovs norāda, ka viņam šī pastāvīgā skolotāju trūkuma situācija liekas paradoksāla un lielā mērā arī mākslīgi uzturēta, jo īstenībā Latvijā skolotāju ir vairāk nekā vairumā citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu: “Mazas skolas, līdz ar to – mazas klases un mazs skolēnu skaits uz skolotāju – neļauj celt pedagogu algas, tā samazinot profesijas prestižu un vairojot ilgstoši neaizpildītas vakances. Vienalga, cik jaunu skolotāju sagatavos Latvijas augstskolas (un vienalga, cik valsts budžeta līdzekļu tiks tērēts jauno skolotāju “budžeta” vietām un stipendijām) – pašreizējā skolotāju atalgojuma situācijā liela daļa izglītības programmu absolventu izvēlēsies darbu citās profesijās.”
Ekonomists dod arī ierosinājumu, kā to mainīt, lai gan tas nav nekāds jaunais, par to tiek runāts regulāri: “Tā vietā, lai izmisīgi mēģinātu atrast skolotājus katrai mazai klasei (lasi: aizpildīt vakances ar zemu algu), vai nebūtu prātīgāk vēl aktīvāk apvienot klases un skolas, veidojot tās lielākas un panākot lielāku skolēnu skaitu uz skolotāju?
Tad, pirmkārt, jau skolotāju pietiktu visiem skolēniem, otrkārt, skolotājiem būtu ievērojami augstākas algas.”
Ekonomists akcentē arī to, ka zināmas daļas sabiedrības, viņš arī sevi min to skaitā, priekšstats, ka skolotāju atalgojums pēdējos gados audzis strauji, tomēr izrādījies maldīgs. Pedagogiem faktiski izmaksātais atalgojums joprojām nepārsniedz vidējo algu valstī. Arī tā pieauguma temps knapi spēj turēt līdzi vidējās algas pieaugumam, tādējādi Latvijas skolotāju algas joprojām ir ne tikai starp zemākajām ES, bet arī nekonkurētspējīgi zemas, salīdzinot ar citām profesijām.
“Neredzu citu risinājumu “skolotāju trūkumam un zemajām algām”, kā tikai palielināt skolēnu skaitu uz skolotāju,” uzsver O. Krasnopjorovs. “Jau tagad izglītībai tērējam ļoti lielu valsts budžeta daļu, un to nevarēsim kāpināt, neapdraudot citus valsts sektora pakalpojumus (piemēram, veselības aprūpi) un neceļot nodokļus. Lai gan teorētiski pastāv iespēja mazināt laiku, ko skolēni pavada skolā, tas diez vai ir praktiski realizējams, jo tas Latvijā jau šobrīd ir viens no zemākajiem ES. Daļēji tas atspoguļo ļoti garās vasaras brīvdienas Latvijā. Cits risinājums – skolotāja darba stundu skaita palielinājums – arī nav dienaskārtībā, jo tas Latvijā pēc starptautiskiem standartiem ir diezgan liels.”
Tātad atliek tikai viens – skolu tīkla optimizācija, reorganizācija. Tā notiek katru gadu, bet katrs zina, cik tas nāk sāpīgi, ar kādu sabiedrības pretestību. Taču pēc ekonomista atzinuma cita risinājuma nav: “Gadījumā, ja kāds baidās, ka lielajās klasēs bērniem nevarēs veltīt pietiekamu uzmanību un tādējādi var pasliktināties mācību sasniegumi, vēlos atgādināt, ka Latvijā skolotāju alga daudz vairāk ir saistīta ar skolēnu sasniegumiem nekā skolēnu/skolotāju skaita attiecība. Arī starptautiskie pētījumi nepārprotami liecina, ka skolotāja personiskās īpašības ir starp svarīgākajiem skolēnu mācību sasniegumu noteicošajiem faktoriem. Lai masveidā piesaistītu Latvijas skolās jaunus talantus, bez profesijas prestiža un atalgojuma pieauguma neiztikt.”
Komentāri