Jau vairāk nekā 25 gadi atjaunotā, no padomju varas brīvā, demokrātiskā valstī, par kuru cīnījāmies, sakot – kaut pastalās, bet brīvi. Tagad nebeidzam klausīties, kādu cenu par šo brīvību daži cilvēki, pat ģimenes joprojām maksā. Sapņainā tāle, ka atliek tikai tapt svabadiem un dzīve būs skaista pati par sevi, izkūpēja kā vīraks. Realitātē ir cilvēki, kuri dzīvo uz nabadzības sliekšņa, ir arī tādi, kas atmetuši cerības paši pelnīt un iemācījušies izmantot pabalstu sistēmu. Makšķeres vietā valsts sarūpē nabagam siļķi, un – nav jau nekas šiks – humpalās iegūtais kamzolītis silda.
Ik pa laikam interesanti paskatīt kādu pētījumu. Tā atradu holandieša pētnieka Rutgera Bregmaņa uzstāšanos kādā forumā, kurā viņš citēja kādreizējo britu premjerministri Mārgaritu Tečeri sakām, ka nabadzība ir gribasspēka trūkums. Viņaprāt, tā nav. R. Bregmanis uzskata, ka nabadzība ir vienīgi naudas trūkums, kam ar gribasspēku maz sakara, taču cilvēki, kuri dzīvo trūkumā, pieņem trūcīgus lēmumus. Daudzi sociālie pētījumi parāda, ka cilvēki, kuri dzīvo trūkumā, vairāk nekā citi iekļūst kredīta jūgā, vairāk smēķē, lieto alkoholu, neinteresējas par veselīgu dzīvesveidu un, protams, nesporto. Lai arī daži uzskata, ka cilvēki, kuri pakļauti nabadzības riskam, paši ir atbildīgi par savu dzīvi, pieļautajām kļūdām un lēmumiem, kam tagad tādas sekas, visas pazīmes liecina, ka ar šiem cilvēkiem kaut kas nav kārtībā.
Un tādējādi sabiedrība sašķeļas divās daļās: mēs un viņi. Daži iejūtīgākie domā, kā trūkumcietējus skolot, kā apmācīt. Ir valsts programmas, ir brīvprātīgo organizācijas, kas to dara, taču, šķiet, cilvēki no trūcīgākajiem sociālajiem slāņiem neklausās. Pēdīgi psihologi secinājuši, ka cilvēki par lietām, apstākļiem spriež citādi tad, kad uztraucas par pārtiku, naudu, nekā tad, ja jūtas droši, ka viņu vajadzības būs apmierinātas katru dienu. Varam arī paskatieties uz sevi, kādas domas nāk prātā, ja jākoncentrējas darbam, bet ļoti gribas ēst, par kādiem ilgtermiņa lēmumiem varam runāt, ja uztraucamies, kā nomaksāt rēķinus, cik fokusēti esam, ja uzzinām, ka bērnam sāp zobs, bet nav ne naudas, ne vietas pie valsts apmaksāta zobārsta. Tātad cilvēki, kuri cīnās ar nabadzību, pieņem muļķīgus lēmumus nevis tāpēc, ka būtu dumji, bet tāpēc, ka viņi spiesti cīnīties ar vairākām problēmām reizē.
Un tas jau nav viss. Maznodrošinātajiem bieži jāklausās citu (varbūt pat kāda no mums) nosodījumos, pamācībās un vīzdegunībā, jo esam sevi iecēluši par ekspertiem, kuri drīkst viņus mācīt.
Man rodas jautājums: “Ko darīt?” Jau tā no mūsu nomaksātajiem nodokļiem tiek stimulēta sociālo pabalstu sistēma. Redzam taču, ka tas neko neatrisina. Tieši pretēji, cilvēki nemeklē darbu, nemaina sliktos ieradumus. R. Bregmanis gan uzskata, ka risinājums ir vienkāršs – jāpaceļ minimālā garantētā darba alga, jo tad cilvēki būtu motivētāki strādāt, būs mierīgāki, arī paradumi mainīsies, to esot apstiprinājuši šādas rīcības rezultāti Kanādā. Es, protams, no ekonomiskajiem procesiem maz ko saprotu, taču šis pētnieks lika aizdomāties, kāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz problēmu un tik liela sociāli mazaizsargātā grupa.
Komentāri