Jau vairāk nekā mēnesi neapklust sarunas par notikušo Bruknas muižā, kur, kā izrādās, nelikumīgi un ar apšaubāmām metodēm notikusi pusaudžu un jauniešu rehabilitācija, palīdzot viņiem atbrīvoties no atkarībām, palīdzot saskatīt dzīves vērtības. Jau tas vien, ka ar Bruknas muižu saistīto viedokļi par notikušo ir diametrāli pretēji, norāda uz jautājuma neviennozīmīgumu. Savu artavu lietas izpētē mēģina dot arī TV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, atkal izgaismojot – problēma pastāv, taisnība starp dažādajiem viedokļiem ir kaut kur pa vidu.
Un tas vidus, manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīgs. Jau gadiem ilgi negribam atzīt, ka problēmas ar bērnu uzvedību, ar aizraušanos ar dažādām atkarībām pastāv. Gan ģimenes, gan izglītības iestādes cenšas pēc iespējas noklusēt, ka saskaras ar bērnu, skolēnu visatļautību, bravūrību, pat huligānismu. Katrs mēģina ar problēmu tikt galā, kā prot, raizējoties – lai tikai par to neviens neuzzina. Nedod dievs, ja, kā gadījumā ar Bruknu, par nesaprašanos starp audzināmo un audzinātājiem uzzinās sabiedrība vai, vēl trakāk, mediji. Tad visi metīsies apspriest un izpētīt, kādi neprašas ir vecāki un skolotāji, cik ļoti no viņu darbībām cieš nabaga nepaklausīgie bērni. Šādi gadījumi iestādēm un speciālistiem, kuru pārraudzībā ir bērnu audzināšanas un tiesību jautājumi, dod iespēju apliecināt savas pastāvēšanas nepieciešamību, paspīdēt ar zināšanām par bērnu un jauniešu psiholoģiju un attīstības īpatnībām.
Zināt jau mēs zinām daudz. Tikai cik ļoti teorija mēdz atšķirties no prakses, cik ļoti sarežģīti vai pat neiespējami individuālu gadījumu ielikt teorijas, noteikumu un likumu rāmī! Cik cilvēcīgi saprotami, ja līdz baltkvēlei sakaitētā situācijā pasprūk arī kāds nepiemērots, nepedagoģisks apzīmējums. Tādēļ līdzīgos gadījumos vajadzētu nevis mesties kādu, kurš kaut ko dara lietas labā, nosodīt, bet censties saprast un kopīgi meklēt labāku, atbilstošāku risinājumu.
“Aizliegtā paņēmiena” pievienotā vērtība tā, ka tika parādīts, kā līdzīgi jautājumi tiek risināti Itālijā. Jāatzīst, mums līdz tam tāls ceļš ejams. Kamēr problēmu neesam nosaukuši vārdā, neesam atzinuši, cik ļoti aktuāla tā ir, kamēr atbildīgās iestādes darītājus vienīgi nosodīs un norādīs uz kļūdām, tikmēr Latvijā netiks veidoti īpaši, oficiāli reģistrēti un sertificēti centri, kuros problemātiskajiem jauniešiem nodrošināts iemēģināt roku dažādos darbos, brīvajos brīžos attīstīt savus talantus, atklāt dzīves īstās vērtības.
Komentāri