Dzīve ir arī pēc Dziesmu svētkiem. Vēl jau viļņojamies to priecīgajās atskaņās, slavinām cits citu, lepojamies ar skaistumu un dvēseliskumu, patriotismu, māksliniecisko varēšanu, spēju paciest un pārvarēt svētku tapšanā un norisēs neizbēgami radušās grūtības utt. Un pamatoti! Tas, ka mums ir šādi svētki, kādu nav nekur citur pasaulē, tik tiešām ir apbrīnojami! Arī tas, ka interese par tiem gan no dalībnieku, gan skatītāju/klausītāju puses nemazinās, drīzāk pieaug. Arī tas, cik skaisti protam saposties un kā mācāmies ar to visu dižoties! Ja nu tas viss nav paša piedzīvots, atliek palūkoties svētku reportāžu fotogrāfijās, tik daudz patiešām laimīgu un skaistu cilvēku nevienā citā notikumā neredzēt! Un ir cilvēki, kas uzlikto augsto latiņu prasībās pret visām norisēm ne tikai notur, bet cenšas celt vēl augstāk, jau svētku moto pasludinot: “Kopā augšup!”
Ne mirkli neaizmirstot visu skaisto un diženo, tomēr jāpaskatās arī uz dažiem klupšanai palikušiem “akmeņiem”, kas arī ir nenovēršami tik grandiozos notikumos un kas ne vienmēr ir svētku organizatoru vai dalībnieku atstāti. Nu, kaut vai skatītāju, klausītāju nemitīgā staigāšana koncerta laikā. Tas tiešām ir traucējoši, kopīgo noskaņu nomācoši! Mežaparkā ir uzbūvēta brīnišķīga estrāde, arī skatītājiem ērtas vietas, padomāts, lai neaizsedzam cits cita skatienu uz estrādi, lai ērti varam aiziet līdz savām vietām. Vai tas veicina “lielo tautas staigāšanu”? Daugavas stadiona tribīnēs, kur vietas ciešākas, taču tā nestaigājam. Un kas cilvēkiem kaiš, ja nevar iztikt bez ēšanas un dzeršanas dziesmu izpildīšanas laikā? Izskatās, ka Imanta Ziedoņa vārdi “Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied” vēl nav sasnieguši visas ausis.
Katrs esam citāds, tādēļ varbūt nav jābrīnās par tiem, kas, iegādājušies ne jau lētas biļetes uz koncertu, tā laikā apmeklē tirdzniecības zonu, lai ņemtos ap preču piedāvājumu. Tiešām varēja nopirkt kaut ko ļoti ekskluzīvu?
Atgriežoties pie mūsu skaistās tradīcijas, tomēr ir viena lieta, kas uztrauc un kas, manuprāt, prasa arī kādu valstisku skatījumu, valstisku pieeju. Tās ir vīru balsis kopkorī. Nē, ar vīru balsu skanējumu viss bija kārtībā, gan jau talkā nāca tehnoloģiskās iespējas, bet kādas ir skaitliskās proporcijas starp sieviešu un vīru balsīm? Skatoties uz mazo vīru rindu saliņu milzīgajā sieviešu “jūrā”, bažas par svētku nākotni tomēr rodas. Ja tie sākās tieši ar vīru koru kustību, vai beigsies ar to, ka uz estrādes būs tikai sievas un meitenes, bet vīru balsis (labākajā gadījumā) tikai atskaņos? Jau šoreiz tie 22 vīru kori, kas Latvijā palikuši, apguva, ne jau ar lielu prieku, arī jauktā kora repertuāru. Diriģentu kora koncertā par šīm balsu proporcijām virsdiriģents Ints Teterovskis mazliet pajokoja, iespējams, un cerē-sim, ka viņam ir plāns, kā to mainīt.
Komentāri