Tā latvieši raksturo sevi un pēc šī raksturojuma mūs pazīst ārvalstnieki. Vēl nesenā intervijā ar Amatas uzņēmēju dzirdēju viedokli, ka no vienas puses, iedzīvotāji gribētu, lai tiek atvērti jauni uzņēmumi, lai pastāv mazie veikaliņi, lai mājražotāji velta savu laiku un līdz namdurvju slieksnim piegādā gardos sierus, maizi vai kūpinājumus, bet, no otras puses, klusībā iekšā sēž velniņš, kas čukst, “ja man nosprāgs viena govs, lai kaimiņam divas”. Tāda apkārtējo attieksme ir viens no iemesliem, kas nokauj motivāciju veidot savu uzņēmumu un pēc labākās sirdsapziņas pārdot citam, nopelnot sev iztikšanai. Atklāti runājot, šaubos, vai skaudība un vēlēšanās otram likt justies slikti, ir tikai latvieša dabā. Domāju, ka tas ir cilvēka dabā. Tikai tālab, ka cilvēki grib būt labāki vai par mata tiesu pārāki, tie nereti viens otru nomelno, ar smīnu sejā norāda uz kļūdām vai nepilnībām, māca, kaut paši lāgā nemāk, un klusībā tiesā. Skumji.
Arī Valsts prezidents, viesojoties Valmierā, teica, ka mēs, tautieši, degam ziņkārībā uzzināt, kā iet kaimiņam, bet tanī pašā laikā uzceļam augstu žogu, lai kaimiņš neredz, kā sokas mums. Tātad esam katrs pats par sevi, nevis kā “Trīs musketieros” – viens par visiem un visi par vienu.
Tāda šķelšanās tiklab novērojama starptautiskā līmenī, kad runā par politiskiem procesiem, kā ģimeņu lokā. Rodas sajūta, ka mēs, latvieši, atplaukstam vien divreiz gadā – Ziemassvētkos un Jāņos.
“Nav iespējams mainīt plašo pasauli sev apkārt, bet var veidot attiecības, kurās viens otru atbalstām. Turklāt nevis pieķerties šai attiecību idejai tāpēc, ka “kaut kas jādara, jo laiks ir tāds”, bet gan tādēļ, ka patiesi ir vērts būt kopā, satiekoties, atvadoties un liekot maizi uz galda,” tā kādā sarunā teikuši ģimenes psihoterapeiti Gatis un Ilona Buši.
Cilvēks attīstās nevis tad, kad ir daudz iespēju, bet, kad viņam dzīvē ir kāds līdzgaitnieks, kāds kas viņu atbalsta, bet vai mēs mākam vai protam atbalstīt? To izdarīt šķiet tikpat viegli kā pateikt, bet diemžēl praksē pierādās pretējais, jo, kā atklājās, ka Cēsu mazie tirgotāji nemaz negaida atbalstu no pilsētniekiem. Viņi pat ir pārliecināti, ka to nesaņems. Uzņēmējs atver savu mazo bodīti vai kafejnīcu, bet iedzīvotājs spītīgi iepērkas tirdzniecības centrā un klusībā berzē rokas, domājot – nez cik tad ilgi tas mazais izvilks?
Tanī pašā laikā kopīgi esam gatavi ziedot bērniem, arī suņiem un kaķiem. Es nesaku, ka to nevajag darīt. Vajag. Un prieks, ka Latvijā ir daudz labu cilvēku, kuri gatavi sniegt savu palīdzīgo roku otram, no maciņa izvelkot pēdējo centu, taču visiem klāsies daudz labāk un kopumā dzīvosim saturīgāk, ja arī par savu ražotāju padomāsim tāpat, kā domājam par citiem, kam klājas grūti, jo uzņēmējam neklājas vieglāk. Iegriežoties viņa mazajā bodītē vai ieturot reizi mēnesī maltīti viņa kafejnīcā, mēs rūpējamies par viņa izdzīvošanu un sniedzam atbalstu. Parādām, ka nevēlamies viņa uzņēmējdarbības ātro galu un neesam tipiskais latvietis, kas priecājas, ka otram neiet. Nedegam nepacietībā pateikt sliktās ziņas, lai piecas minūtes sajustos labāk.
Komentāri