“Dažs labs visādas valodas sagrābstās, tikai savu dzimto nevar iemācīties,” kurš gan nezina šo citātu no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Filmā par to pasmaidām, jo kā jau komēdijā secinājumu par dzimtās valodas prasmi Dagnija pauž, lai mazliet notušētu situāciju, kurā pati izgāzusies, nezinādama franču valodu.
Bet, ja nopietni, arvien skaļāk atskan pa signālam, ka latviešu valodas lietošana, nemaz nerunājot par prašanu, kļūst apdraudēta, jo jaunā paaudze par savu saziņas valodu arvien biežāk un vairāk izvēlas angļu valodu. Daudzi no viņiem atzīst, ka arī domā angliski. Par to bija veidots arī jaunākais “Aizliegtā paņēmiena” raidījums televīzijā. Gan dzirdētais raidījumā, gan paustais sociālajos tīklos, gan saklausītais sarunbiedru vidū apliecina, ka apkārtējo reakcija uz šo faktu ļoti atšķirīga, pat pretēja: gan no vecākiem, gan skolotājiem, gan vienkārši līdzcilvēkiem dzirdēts, ka jebkura valoda ir bagātība un varam vienīgi priecāties par jauniešu spējām un prasmēm, kas bija retums viņu vecvecāku un varbūt arī vecāku jaunībā (un viņiem ir pilnīga taisnība!); citi tomēr saskata šis tendences bīstamību.
Protams, piederu pie otrajiem, jo uzskatu, ka man kā latviešu valodas filologam par aizvien pieaugošo problēmu ir jāuztraucas un jārunā, tāpat kā mediķiem par medicīnu, lauksaimniekiem par lauksaimniecību utt. Un ne tikai tāpēc. Visvairāk uztrauc piemēri no pasaules pieredzes un vēstures, ka reizē ar valodu taču pazūd arī tauta. Ir sen zināms un apliecināts, ka tautu kā nāciju visspēcīgāk raksturo un apvieno tieši valoda, kurā tā runā, domā, uzkrāj un nākamajām paaudzēm nodod zināšanas, tradīcijas, uztur dzīvu un bagātu tautas dvēseli.
Tādēļ arī ļoti duāli attiecos pret situācijām, kad mana mazmeitiņa, dzimusi un augusi Latvijā, ne reizi nav bijusi ārzemēs, apstājas teikuma vidū, lai atrastu atbilstošu vārdu… latviski. Reizēm viņai tomēr doma līdz galam jāizsaka angliski. Ko darīt man – priecāties vai dusmoties? Un tas liek domāt, kāpēc tā notiek un ko darīt, lai situāciju normalizētu. Neapšaubāmi, angļu valoda uzvarējusi, jau sākot ar mūsdienu bērniem pieejamajām (bez maksas!) košajām, kustīgajām, interesantajām spēlītēm un multiplikācijas filmām, dziesmiņām angļu valodā. Līdzīgu saturu latviešu valodā neatrast, turklāt arī esošais nereti prasa samaksu…
Jā, mums kā mazai tautai un valstij grūti konkurēt ar lielajām. Bet kaut ko darīt taču mēs varam? Un vajag! Vēl jo vairāk tādēļ, ka runa jau nav tikai par iepriekš minētajiem iemesliem. Raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs norāda, ka satraucošs ir fakts – tādā veidā netiek pietiekami dziļi apgūta neviena valoda jeb līdz zemam līmenim nonivelētas abas.
Ir sācies jaunais mācību gads. Daudz līdzekļu un iespēju ir skolas rokās, zinu – arī labās gribas. Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un vienā otrā partiju programmā var atrast norādes par latviešu valodas stiprināšanu. Bet mums kā sabiedrībai kopumā vajadzētu vairāk lolot un cienīt savu valodu, neignorējot pareizrunu un pareizrakstību, atsakoties no angļu valodas vismaz savu iestāžu, pasākumu, biedrību, organizāciju nosaukumos. Tas arī būtu labs piemērs jaunajai paaudzei.
Komentāri