Redz, Valsts prezidents ar’ sapratis, ka nevar stāvēt mierīgi malā, ka nepieciešams noķert to tautas stīgu, tāpēc pamatīgi uzbraucis Saeimai. Tā teikt, būs jums beidzot strādāt, nevis tur gulšņāt vai vienkārši pļāpāt un lasīt avīzes. Un, redz, šie Saeimā uzreiz satraukušies, kā prezidents tā varējis atļauties. Saeimas priekšsēdis televīzijā vispār bija dikti apskaities par šādu risinājumu – padomā tik, kāds te iedomāsies viņus komandēt! Galu galā viņi varot izskatīt jautājumu par prezidenta atbilstību, jo paši tak esot iecēluši. Un viņiem neviens nekādus termiņu nenoteikšot. Jā, atmiņa ir tik īsa. Laikam parlamentārieši aizmirsuši, kādā vājprāta steigā nakts melnumā tika pieņemta vesela kaudze svarīgu likuma grozījumu, lai glābtu valdību (Godmanis gan teica – valsti). Tad deputāti varēja 20 stundas sēdēt Saeimā, pilnīgā bezjēgā kaut ko pieņemot, tagad viņiem ar mēnešiem ir par maz.
Parlamentārieši un arī valdība savu neaizskaramību cenšas attaisnot ar to, ka šādā grūtā laikā nedrīkstot valsti atstāt bez darboties spējīga parlamenta un valdības. Nezin, kurš viņiem teicis, ka mūsu Saeima ir darboties spējīga? Pieļauju, ka valdība, jo deputāti pieņem visu, ko viņiem liek priekšā.
Deputātiem un arī valdībai derētu atgādināt Krimināllikuma 213. pantu, kurā teikts, ka par tīšu novešanu līdz maksātnespējai, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām citas personas tiesībām un interesēm, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām. Saprotu, ka tas attiecas uz uzņēmējdarbību, bet šo atbildību derētu noteikt arī par valsts novešanu līdz kliņķim.
Un vēl jautājums, kam Latvijā jānotiek, lai kāds ministrs tomēr justos politiski atbildīgs, demisionējot savu aplamo vai nepadarīto darbu, nevis veselības dēļ?
Komentāri