Saeima ceturtdien, 9. jūnijā, konceptuāli kā steidzamus atbalstīja grozījumus, ar kuriem paredzēts atļaut nodot komercmedijiem sabiedrisko mediju veidoto saturu “par velti” un mūžīgi, turklāt grozījumi tika pieņemti ne jau “Elektronisko sakaru likumā”, bet gan “Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā”.
Grozījumu anotācijā rakstīts: “Lai nodrošinātu uzticamu informāciju un veicinātu valsts valodas apguvi, plānots noteikt, ka sabiedriskajiem medijiem valsts valodā veidotos ziņu un informatīvi analītiskos raidījumus vai to daļas pēc iespējas būs jāieskaņo vai jāsubtitrē mazākumtautību valodās.”
Par informatīvās telpas stiprināšanu Latvijā tiek runāts ne pirmo gadu, un Krievijas iebrukums un karš Ukrainā šo jautājumu pirms Saeimas vēlēšanām atkal saasinājis. Ir skaidrs, ka Latvijā dzīvo divas kopienas un tā sabiedrības daļa, kuras dzimtā valoda nav latviešu, lielāko tiesu informāciju iegūst tikai no Krievijas informatīvās telpas, kas ne vienmēr ir lojāla Latvijas valstij. Latvijā joprojām ir politiķi, kuri sevi droši var dēvēt par latviešiem, ja raugās no etniskās izcelsmes puses, bet kuri savā izpratnē un nostādnēs atklātāk vai aizplīvurotāk aizstāv Krievijas Federācijas intereses. Saeimas Nacionālās drošības komisija plāno noteikt stingrākus sodus partijām, kas vēršas pret Latvijas valsti, un atvieglot iespējas tās sodīt. Konsultējoties ar Valsts drošības dienestu un Satversmes aizsardzības biroju, top grozījumi Politisko partiju likumā.
Jautājums par informatīvās telpas stiprināšanu jeb, citiem vārdiem, par to, kā panākt, ka vismaz daļa paralēlajā informācijas laukā dzīvojošo uzzina un sāk saprast, kas notiek, ir pat ļoti svarīgs. Līdz šim daudz spriests, ka sabiedriskajiem medijiem vajadzētu paplašināt ziņas un analītiskos raidījumus krievu valodā. Vairāk nekā 30 tūkstošu ukraiņu kara bēgļu, tāpat kā to Krievijas iedzīvotāju ierašanās Latvijā, kuri apgalvo, ka ir pret karu un Putinu, vairs nepavisam neļauj ignorēt jautājumu par informatīvo telpu krievu valodā, jo nav iespējams pieprasīt latviešu valodas zināšanas no Ukrainas bēgļiem jau nākamajā dienā pēc ierašanās Latvijā.
Saeima tam nupat atradusi risinājumu, manuprāt, visai viltīgā veidā – proti, netika lemts par krievu un citās mazākumtautību valodās raidošo sabiedrisko elektronisko kanālu paplašināšanu un papildu finansējumu, bet gan par to, ka sabiedriskajiem medijiem saturs bez maksas jānodod elektroniskajiem komercmedijiem, ja tie to vēlas. Saeima ir paredzējusi nelielu finansējumu ziņu un raidījumu tulkošanai krievu valodā.
Likumprojekts ir steidzams, tātad jāpieņem jau otrajā lasījumā šodien, 16. jūnijā, pirms Saeimas vasaras atvaļinājuma. Pats galvenais – sabiedrisko mediju satura nodošana komercmedijiem nav ierobežota laikā, bet tas nozīmē, ka turpmāk sabiedriskie mediji strādās arī komercmedijiem “mūžīgi mūžos”. Cilvēktiesību komisija negribēja dzirdēt nekādus iebildumus pat no Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP), kas ir atbildīga un kūrē sabiedriskos medijus. Kādēļ par Saeimas lēmumu ir satraukums?
Ja grozījumi tiks apstiprināti šādā formā, tas nozīmēs elektronisko mediju tirgus kropļošanu un sabiedrisko mediju vājināšanu, ierobežošanu, varbūt pat iznīcināšanu laika gaitā. Turklāt SEPLP tiks nolikts situācijā, kad tai noteikti nāksies pārkāpt vismaz vienu likumu, jo, ja tiks ievēroti likuma grozījumi, tiks pārkāpts likums un noteikumi par autortiesībām. Ja tiks ievērotas autortiesības, būs pārkāpti minētie grozījumi. Tas politiķiem dos iespēju pārmest SEPLP, ka tā pārkāpj likumu, un mēģināt aši to atlaist. Protams, tad būtu jāsludina jauns konkurss uz SEPLP, ātri jaunu padomi nevar izveidot, tad varēs uz kādu laiku atkal nodot sabiedriskos medijus NEPLP ziņā, kas jau agrāk ir centusies tiem “sadot pa ausīm”, jo šī padome aizstāv komercmediju un diemžēl līdz šim aizstāvējusi arī politiķu intereses.
Sabiedriskie mediji vairs nepiedalās digitālās reklāmas tirgū, reklāmas sadala elektroniskie komercmediji, tātad LTV un Latvijas Radio bez atlīdzības strādās komercmediju peļņai, tiem daudz mazāk būs jāiegulda finanses savu reitingu paaugstināšanai, tādējādi piesaistot finanses, piemēram, izklaidējošu raidījumu veidošanai. Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vērtējot notiekošo, sacīja: “Mēs paņemam pašu labāko no sabiedriskā medija, ieliekam komerctelevīzijas kanālā un apkārt aplipinām “televeikalus”, un paši neko būtībā neradīsim, tikai dzīvosim no satura, kuru rada cits medijs par nodokļu maksātāju naudu. Tad, es atvainojos, komercmediji vairs neražo saturu, bet viņi vienkārši parazitē.” Vēl jāpiebilst, ka likuma grozījumi ļoti izskatās pēc spēcīga lobija darbošanās, jo lielu interesi par šo bezmaksas saturu paudis SIA “tet” (bijušais Lattelecom) – Latvijas tehnoloģiju un izklaides pakalpojumu uzņēmums, kuram ir arī savi televīzijas kanāli, un uzņēmums bija solījis izveidot savu ziņu dienestu, lai nezaudētu licenci. Ja grozījumus apstiprinās, “tet” nekas nebūs jādara, bet ziņas būs. Tas, ka Latvijā joprojām lobiji nedarbojas oficiāli un sarunāšana notiek klusiņām, nav nekas jauns, iespējams, ka arī “tet” ir izmantojis runātīgus politiķus.
Pieejamais papildu saturs komercmedijiem, visticamāk, palielinās skatītāju un arī klausītāju skaitu, to atņemot sabiedriskajiem medijiem.
Nav arī noslēpums, ka daļai politiķu sabiedriskie mediji ir kā dadzis acīs un ne jau tikai to kļūdu vai neprecizitāšu dēļ, kuras gadās. Pie varas esošajiem un arī tiem, kuri vēlas tur nokļūt, ļoti vajag slavinošas ziņas un raidījumus. Pavērojot pēdējā laikā notiekošo, var labi redzēt veikli uzsākto kampaņu pret sabiedriskajiem medijiem un vēlmi kontrolēt to saturu. Starp citu, deputāts Kaimiņš ir viens no aktīvākajiem sabiedrisko mediju kritizētājiem, pat cenšoties kaut ko no satura aizliegt. Protams, šādi grozījumi nepārkāpj uzskatus, ka krievu valodā runājošajai auditorijai informācija jāgūst tikai no latviešu valodā tapušā; panākt pretī ukraiņu bēgļiem, pieļaujot, ka viņi uzreiz nesapratīs latviešu valodu, turklāt nav jāiegulda darbs un piepūle, lai turpinātu stiprināt sabiedrisko mediju informatīvo telpu. Tā sakot, vilks paēdis, bet kaza dzīva. Pagaidām.
Komentāri