Populārais aktieris, īpaši komiskajā žanrā, Jānis Jarāns kādā radio pārraidē vienā teikumā izcili koncentrēja to, ko redzam un dzirdam ikdienā. “Mēs, latvieši, nezinām, ko gribam, bet katrs zina, kā vajag labāk!” savā stilā sabiedrību raksturoja mākslinieks.
Nerunājot, ka neko nesaprotam pat no elektroenerģijas tirgus pamatiem, šovasar aktīvi skanēja aicinājumi izstāties no Nord Pool sistēmas, lai Latvijā elektrostrāva maksātu mazāk. “Mūsu hesi taču saražo tik daudz, ka pietiek visai valstij!” skanēja saukļi, līdz “Latvenergo” plaši izplatīja faktu, ka ar Daugavas ūdensspēku saražotā elektrība Latvijas patēriņu pilnībā var nosegt tikai divas reizes gadā — pavasarī un rudenī – un ka kopumā gadā “Latvenergo” ražotnēs tiek saražota apmēram puse no Latvijai vajadzīgā elektrības daudzuma.
Gadu gadiem visos līmeņos – no žurnālista aptaujātās seniores nelielā pagastā līdz augstam pašvaldības vai varas pārstāvim – dzirdam, ka mazās lauku skolas jāsaglabā. Svarīgi, lai mācību iestāde ir tuvu mājai. Turklāt skola ir apdzīvotās vietas sabiedriskais centrs, kur kūsā dzīvība, kas rosina iedzīvotājus darboties. Tajā pašā laikā lauku skolās audzēkņu skaits sarūk. Vai kāds “no augšas” liek ģimenēm bērnu sūtīt uz lielāku skolu? Un vai pati ome nesaka, ka mazbērnam taču “jāiet uz ģimnāziju”?
Pretruna starp runām un darbiem un nezināšana ir bīstams kokteilis. To jau piedzīvojām pēc 13.Saeimas vēlēšanām. Taču nevaru pārmest toreiz ievēlētājiem politiķiem, vēlējām taču mēs. Un vai pārmetumus pelna tie destruktīvie spēki, kas no 1.novembra sēdēs parlamenta zālē? Atkal nē, jo arī viņus ievēlēja pilsoņi.
Ko cenšos pateikt? Laikam vispirms jāsaprot, ko gribam un ko savā valstī spējam nodrošināt. Ja viena vēlme runā pretī otrai – mazāki nodokļi, bet lielāki pabalsti, pensijas un vairāk citu valsts apmaksātu pakalpojumu – tad galā iznāk čiks. Šinī gadījumā – vismaz divi absolūti nesaprotami un mūsu labklājību un attīstību gremdējoši spēki.
Komentāri