Šodien ir kāda starptautiski atzīmējama diena, kas pēdējo mēnešu dramatisko notikumu kontekstā vēl spilgtāk parāda, cik tās jēga– Pasaules preses brīvība – ir ne vien nozīmīga, bet pat izšķiroša. Protams, prese jau sen vairs nav tas vienīgais informācijas kanāls, kas sabiedrībai stāsta par notikumiem, kas ļauj uzzināt ļoti ietekmīgu un mazāk ietekmīgu personu viedokļus un vērtības, kas ne tikai informē, bet arī rada priekšstatus un veido izpratni. Mūsdienās, šķiet, gaisa vietā elpojam informāciju, kas cilvēku apņem visdažādākajos veidos. Un kā to visu satilpināt vienotā jēdzienā – preses (lasi-mediju) brīvība?
Vai brīvībai ir robeža? Un ja ir, kur tā beidzas? Diemžēl skaudri nākas pārliecināties, ka robeža tomēr ir – tad, kad preses brīvības lomu uz sevi attiecina tie, kuri falsificē faktus un vērtības, kuri sabiedrībai sludina naida ideoloģiju. Cik traģiski, ka to nākas piedzīvot 21.gadsimta trešajā desmitgadē.
Te nav runa par agresorsvalstīm, kur valda autoritārisms, tirānija, kur medija saturu diktē varas struktūras. Runāju par mūsu valsti, kurā jau 32 gadus preses (mediju) brīvība ir svarīgs stūrakmens. Tad rodas apjukums – ko darīt, ja tomēr masveidā publiski parādās informācija, kas balstīta uz nepierādītiem un pat melīgiem apgalvojumiem? Tā tas bija “Covid-19” vakcinācijas sakarā. Lai kā centās zinātnieki, medicīnas speciālisti skaidrojot, lai kā pūlējās žurnālisti, atmaskojot viltus ziņas, nepatiesības straume bija spēcīga. Protams, vakcinācija ir katras personas brīvprātīga izvēle, bet diemžēl daļa no tās atteicās, arī viltus ziņu ietekmēti.
Karš Ukrainā jau ir pavisam kas cits. Izplatīt klajus melus, attaisnot vardarbību un nežēlību, mierīgo iedzīvotāju, arī bērnu nogalināšanu, tas jau ir noziegums. Viens no bijušajiem kovidskeptiķiem Aivis Vasiļevskis, kurš publiskā tīmekļvietnē attaisnoja Krievijas kara noziegumus Ukrainā, ir aizturēts. Aizsegties ar medija brīvību (te gan vietā būtu jautājums – ko īsti saucam par mediju?) neizdosies ne varas struktūru, ne sabiedrības acīs.
Komentāri