Marts smaržo pēc pavasara. Cīruļi arī esot atlidojuši. Mūspusē gan laikam ne, vairāk Kurzemē tie varētu būt dzirdami. Sniegpulkstenītes, pūpoli zied. Pirms gadiem trīsdesmit marta sākums saistījās arī ar Sieviešu dienu. Nu it kā to svinam, it kā ne. Tomēr puķu audzētāji un tirgotāji nepārprotami apliecina – 8.marts ir diena, kad ziedus pērk visvairāk. Laikam jau tajā dienā ir kaut kas vairāk nekā vēstures stāsti par sociāldemokrāti Klāvu Cetkinu un cīņu par sieviešu tiesībām. Šķiet, šo svētku būtība ir pilnīgi mainījusies. Drīzāk mūsdienās tajos slēpjas sieviešu vēlme sajust savu sievišķīgo, trauslo būtību un saņemt vīrieša sajūsmas apliecinājumus tieši par to.
Runājot par 8.martu, nereti tiek piesaukti padomju laiki ar izstīdzējušu tulpi un šņabja glāzi, ar pompozām svinīgajām sēdēm, kad tika godinātas sievietes – smago darbu darītājas. Taču vai tas īsti ir vietā? Vai tiešām Sieviešu dienas svinēšana ir nostalģija pēc aizgājušiem gadiem? Taču nē. Padomju laiku svētkus laikmets nepārprotami un uz neatgriešanos izdzēsis no kalendāra, un neviens par tiem pat neiedomājas. Tikai 8.marts palicis un nepazūd. Ne jau tāpēc, ka sajūtām uzspiests spēcīgs senu gadu zīmogs. Tā vienkārši ir skaista diena, kas priecēs abas puses – apsveicēju un apsveikumu saņēmēju. Politiskā nokrāsa šai dienai sen noberzusies, bet kaut kas īpašs, tās vieglums un šķelmīgums, saglabājies. Šajā dienā sievietes kā īpaši izredzētās saņem ziedus un apsveikumus tikai par to, ka viņas tādas ir – reizēm mazliet aušīgas, reizēm nekonsekventas, dažkārt sīkumainas vai izklaidīgas, bet vienmēr gudras, saprotošas un atbalstošas. Katra ar savu personību sieviete ir rota šai dzīvei. Un kurš gan to saprot vēl labāk kā viņas pašas? Tādēļ laikam arī šie svētki – 8.marts -, kad sievietei izrāda īpašu uzmanību, ir noskrāpējuši padomju gadu slāni, paliekot par dienu, kad tik jauki saņemt ziedus un apzināties savu īpašo – sievišķīgo – sūtību.
Komentāri