Uzmini nu, kur var lasīt atziņu, ka likumi jāievēro, bet, ja cilvēks saka, ka darbojas nācijas labuma vārdā, tos var neievērot un pārkāpt? Nē, tā nav nedz kāda ļoti “patriotiska” Krievijas politiķa, nedz arī ASV prezidenta Trampa atziņa.
Šo ideju pirms dažām dienām pauda britu laikraksts “Daily Mail”, rakstot par breksitu un par Apvienotās Karalistes premjera Borisa Džonsona paziņojumu, ka neievēros parlamenta pieņemto un karalienes apstiprināto likumu par aizliegumu izstāties no Eiropas Savienības (ES) bez jebkādas vienošanās. Var smieties, var uztraukties un var jautāt, kāpēc uz britu premjeru neattiecas paša valsts likumi un kas notiktu, ja katrs, kurš pasludina sevi par nācijas glābēju, var neievērot likumus. Var arī sacīt, ka, no vienas puses, briti ļoti veiksmīgi grauj jebkādu tiesiskumu un demokrātiju, ja jau premjeram un politiskajai elitei ir vieni likumi, bet “parastajai tautai”– pavisam citi. Var sevi mierināt ar domu, ka, no otras puses, visi briti tā neuzskata un diez vai tā domā pārējās ES dalībvalstis. Jebkurā gadījumā Lielbritānijā notiekošais pārsteidz un liek jautāt, kā kaut ko tādu – likums uz visiem neattiecas – var izdomāt 21. gadsimta Eiropas valsts.
Tikmēr Latvijā notiek kāds dīvains process, kurš varbūt nešķiet tikpat draudīgs, kā britu breksita aizstāvju demokrātijas un tiesiskuma izpratne.
Kā zināms, valdība 24. septembrī atbalstīja Nacionālās drošības koncepciju, kas paredz, ka Latvijai joprojām ir septiņi pieaugoši drošības riski: militārais apdraudējums, ārvalstu izlūkošanas dienestu aktivitātes, kibertelpas apdraudējums, informatīvās telpas apdraudējums, arī tā saucamās troļļu fermas un viltus ziņas, apdraudējums Latvijas ekonomikai, iekšējās drošības riski, tai skaitā terorisms. Arī tā sauktā hibrīdkaru koncepcija pauž, ka būtisku lomu spēlē naidīga informatīvā telpa un dezinformācija, tāpēc būtiski pilsoņiem nodrošināt mediju daudzveidību. Šajā koncepcijā uzsvērta arī spēcīgu sabiedrisko mediju loma.
Politiķi turpina diskutēt, kā nodrošināt sabiedrisko mediju darbu, kā tos finansēt. Pārsteidz “Jaunās Vienotības” finanšu ministra Jāņa Reira nostāja – finansējuma nosacījumos nekas nav jāmaina. Tāpat kā līdz šim katru gadu sabiedriskajiem medijiem vajadzētu diedelēt naudu no politiķiem, kuri, protams, cenšas ietekmēt saturu, cik nu spēj un māk. Patiesībā traģiski ir tas, ka runa nav tikai par žurnālistu algām, bet tehniskais nodrošinājums ir tik vecs un nolietots, ka drīz to nevarēs pat saremontēt, jo tik vecu detaļu nekur vairs nav.
Finanšu ministrs to visu liekas nesaprotam un runā par budžeta likumu, piebilstot vēl kaut ko ne pārāk saprotamu. Jāteic, ka savulaik pārsteidza tobrīd topošā premjera Krišjāņa Kariņa izvēle uzticēt finanšu ministra amatu Jānim Reiram, jo viņš, manu-prāt, nebija sevi pierādījis kā zinošs un spējīgs politiķis. Par ministra “ļoti individuālo” izpratni dažos jautājumos liecināja jau viņa vēršanās pret tobrīd nesen amatā apstiprināto Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi, pieprasot dienesta izmeklēšanu. Ministra pārmetumi nebija saprotami, un publiski pamatots skaidrojums tā arī neizskanēja. Šobrīd laikam Jaunzemes “pārmācīšana” ir pieklususi, toties cīņa pret sabiedrisko mediju pietiekami neatkarīgu un drošu finansēšanas modeli acīmredzot tikai sākas.
Aiz to britu politiķu nostājas, kuri uzskata, ka likumi nav rakstīti visiem, visticamāk, slēpjas liela nauda, jo ir skaidrs, ka, aizejot no ES bez jebkādas vienošanās, finanšu tirgus piedzīvos kārtīgu zemestrīci. Tādos gadījumos vienmēr ir kāds vai kādi, kuri laikus paspējuši izdarīt visu, lai labi nopelnītu. Savulaik arī Latvijā bija ļaužu grupa, kurai ļoti vajadzēja lata devalvāciju, jo bija skaidrs, ka uz to varēs labi nopelnīt, bet daudzi piebalsoja, tā īsti nesaprotot, par ko ir runa un ko tas nozīmē.
Nezinu, kas mudina ministru Reiru ik pa laikam nākt klajā ar savām interesantajām atziņām, bet ir skaidrs, ka ar politiskām mīklām pārsteigt prot ne tikai briti.
Komentāri