Vasaras vidus. Pļavas pļaujamas un puķes plūcamas.
Saule vēl kādu laiciņu garinās dienu un pēc tam tā sāks rauties pa sekundēm vien. Jāņi. Jautri un mazliet noslēpumaini, ar gada īsākās nakts mistēriju līdz galam neizprotami. Ko gribam pateikt ar ugunskuriem un vainagiem, ko ar zāļu pušķiem tagad, kad esam tik tālu no savām saknēm – lauku sētas rimtā ritma un auglības lūgsnas? Kartupeļus ievedīs no Polijas, graudus no Kanādas, kāpostus no Itālijas, kam jālūdz Jānītis, lai apjāj ap tīrumu, ja tas jau gadiem nav arts un tajā aug tikai nezāles? Kam gaidīt rīta rasu, ja nav aitiņu, ko vest ganībās?
Sentēvu rituāli, Jāņu naktī piekopjami, bija zemnieka ticība, ka rudens būs bagāts – vārpas līks no graudu smagu, kāpostgalvas sagriezīsies apaļas kā lauku sievas, govis dos treknu un dzeltenu pienu. No tā esam tik tālu, ka sākumu saskatīt vairs nevar. Tomēr vainagus pinam un uguni nakts īsajā tumsas brītiņā cenšamies sakurt. Un kādu līgo dziesmu arī vēl atceramies. Bet vai tam visam ir saturs un dziļāka izpratne, vai tās nav tikai darbības bez satura, bez piepildījuma? Kas mums ir tā stiprā stīga, caur paaudžu paaudzēm nākusi, kas liek vasaras saulgriežos atmest mūsdienīgo un pilsētniecisko un pēkšņi uz dažām stundām sajusties ar senām paaudzēm cieši kopā esam?
Un kāpēc tieši Jāņi? Kāpēc nevieni citi tikpat cieši ar dabu un mūsu esību šajā zemē saistītie rituāli nav tik spēcīgi, ka izdzīvojuši cauri gadu simtiem un ievijas mūsdienu dzīves ritmā, kas cieši saistīts ar globālo pasauli? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Gan jau pētnieki zina tās izsvērt un pateikt, bet kā mums katram sevī līdz izpratnei nonākt? Kas mums katram liek Līgo vakarā pie durvju aplodas piespraust pīlādža zaru un galvā uzlikt ozollapu vainagu? Bet varbūt Jāņi ir tas brīdis, kad nevajag meklēt atbildes un ļauties sajūtu straumei, lai tā nes. Kurp? Neprasām ceļa mērķi, bet izdzīvojam plūdumu.
Komentāri