Cēsu Romas katoļu draudzes prāvests
Šosvētdien beidzas baznīcas liturģiskais gads. Novembris katoļu baznīcā veltīts mirušajiem. Ar atmiņām, lūgšanām. Lai nākamsvētdien pirmajā Adventē varētu sākt Ziemassvētku gaidīšanu.
Aizgājējus cilvēki pieminējuši visos laikos. Dažādas ir tautu un arī kristīgo konfesiju tradīcijas. Katoļiem un pareizticīgajiem ir lūgšanas par mirušajiem, tā citādāka attieksme mirušo dvēselēm. Tā saistīta ar ticības patiesību, ko apliecinām savā ticības liecībā: “Es ticu miesas augšāmcelšanās un mūžīgai dzīvei”. Lai to izskaidrotu, dažādām reliģijām ir dažādi ieskati.
Svecīšu vakari Latvijā notiek daudzās kapsētās. Tuvinieki aiziet uz kapiem, aizdedz svecītes, atceras aizgājušos. Mēs atceramies sev tuvos cilvēkus. Nopērk svecīti, ziedu, apliecina savu pateicību aizgājušajam. Tas reizē ir arī ziedojums. Dzīves steigā brīdis pārdomām. Katoļiem nav svecīšu vakaru kapsētās, jo novembra pirmajā svētdienā baznīcā visu mirušo piemiņas dienā aizlūdzam par mirušajiem.
Par mirušajiem grūti stāstīt, jo pierādīt neko nevaram. Mirušos apraudam, žēlojam, bet bieži vien gadās, ka bērni plēšas mantas dēļ un kļūst ienaidnieki. Tā dzīvē notiek. Mirušajam neko vairs nevajag. Ja viņš dzīvē bijis dziļi ticīgs, vadījies, ko Dievs prasa, tad pēc nāves dvēsele aiziet pie Dieva, bet, ja dzīvi vadījis pats, pret Dieva gribu, tad sakrājis parādus, kurus nākas nomaksāt. Nekas netīrs Debesīs pie Dieva nenonāk. Arī Kristus saka, ka ejot uz tiesu, mieru vajag salīgt pa ceļam, citādi samaksāsi līdz pēdējam.
Katoļiem un pareizticīgajiem novembrī ir lūgšanas par mirušajiem, reize, kad saprast nāvi nevis kā dzīves beigas un iznīcību, bet gan kā jaunu dzīvi ar Dievu un Dievā. Cilvēks taču sastāv no dvēseles un miesas. Dvēsele dodas pie Dieva, kurš izvērtē cilvēka dzīves darbus. Dzīve – Dieva dāvana, un Dievs vērtētājs, kā tā izmantota.
Ticības patiesība vēsta, ka dvēselei ir trīs ceļi – tā nonāk pie Dieva tieši, nonāk šķīstītavā, lai attīrītos, vai tiek atmesta no Dieva. Tā ir ticības patiesība. Mēs nevaram redzēt un nezinām, kā klājas mūsu aizgājušajiem tuviniekiem. Mūsdienu realitātē daudz ko grūti saprast. Dvēsele pati vēlas attīrīties, neviens to darīt neliek. Ar lūgšanām mēs palīdzam saviem tuvajiem.
Pērn pēc vairāku jauniešu ierosinājuma Cēsu pilsdrupās notika aizlūgums par mirušajiem, kuri Jāņa Bargā laikā, kad Cēsis bija aplenktas,
uzspridzinājās. Gadsimti pagājuši, un mēs nezinām, kur ir šo cilvēku dvēseles, mēs ar lūgšanām palīdzējām tām nokļūt pie Dieva.
Visi zinām pazīstamo teicienu, ka par mirušo runā tikai labu vai neko. Vismaz labu domāt, lai kāds bijis šis cilvēks. Ja tā varam, tas labais būs mantojums, dzīvē vajadzīgais.
Daudzviet arī šosvētdien kapsētās dedzinās svecītes. Cilvēki zina, ka ir tāds vakars,
lai pieminētu un atcerētos savus mīļos aizgājējus. Tas arī ir brīdis pārdomāt, ka Nāve un Mūžība ir mērogi dzīvē notiekošajam, ka ikdienas problēmas, raizes, ķildas, intrigas un tieksmes ir īslaicīgas un niecīgas. Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri