, folklorists
Decembrī ir ziemas saulgrieži. Saule vairākas dienas atrodas viszemākajā punktā. Un tad lēni, tikai pa minūtei diena kļūst garāka. Šogad Latvijā īsākā diena būs 21.decembrī. Šajā dienā Saule lec plkst. 9, riet 15.43. Savukārt astronomiskā ziema iestāsies 22. decembrī plkst. 2.22.
Ziemas saulgriežos – Ziemassvētkos svin Saules atgriešanos. Senatnē tā svinēta vairākas dienas. Ziemā darba mazāk, ir laiks atpūtai atšķirībā no Jāņiem, kurus svin vienu dienu, jo vasarā darbs dzen darbu.
Katrai tautai ir savas tradīcijas, gadsimtu gaitā tās mainījušās, katrs laikmets izdarījis korekcijas. Mūsdienās daudzi rituāli kļuvuši par komerciāliem pasākumiem, banalizēti, bet spēj aizņemt cilvēku domas un galvenais – piedāvā līdzdzīvošanu. “Klusa nakts, svēta nakts” skan tirgus laukumā, cilvēki gaida Ziemassvētku vecīti un Kristus piedzimšanu, un garākas dienas, pērk dāvanas. Lai varētu dzīvot līdzi, īpaši neiedziļinoties, vislabāk piesaista kāds atrakcijas moments. Cilvēki izvēlas to, kas patīk, kas tuvāks. Vai tas slikti? Noteikti ne, jo lai kā un kad mēs svinētu Ziemassvētkus, tie visiem ir saistīti ar labestību, tajos nav ļaunuma. Un par to jāpriecājas.
Šis decembris paliks atmiņā ar tumsu, miglu, lietu un saules trūkumu. Ir jābūt ārkārtīgi vitālam, lai neredzētu, ka dabā jau no paša rīta ir vakars – dažas stundas krēsla un tad nakts. Cilvēkiem šajā laikā ir par maz Saules, gaismas. Tā bija senatnē, tā ir šodien. Un tas ir gluži labi saprotams, gribas kaut ko darīt, lai šis tumsas laiks beigtos. Ir cilvēki, kuri decembrī mūk uz siltām un saulainām zemēm. Droši vien būt tur ir jauki, bet mēs taču dzīvojam šeit un visi no šī laika neaizmuksim. Varbūt labāk mēģināt izzināt, kā senči senatnē to darījuši, kā Saules atgriešanos gaidījuši.
Daudzu tautu mitoloģijā ir pazīstama gaismas dievību nomiršana un atdzimšana. Tumšajā laikā, kad Sauli tikpat kā neredzam un tā zemāk noslīdēt vairs nevar, pieļausim, ka Saules personifikācija, kāda gaismas dievība, varbūt teiksmainā Saules meita, ir mirusi.
Daudzi zina lirisko tautas dziesmu, kuru folkloristi parasti dzied ziemas saulgriežos: “Sidrabiņa lietiņš lija Ziemassvētku vakarā. Visi sīki žagariņi Sidrabiņu vizināja.”
Ir tumsas laiks, un dabā manāms vien sudrabainas gaismas atspulgs. Bet ne no debesīm.
Pirms gadiem 15 arī Cēsīs atdzima tradīcija – Ziemassvētku vakarā cauri pilsētai vilkt bluķi un Pils dārzā to sadedzināt. Svinēt bluķa vakaru. Tieši vakaru, ne rītu, ne dienu – to skaidri norāda tautasdziesmas rinda – “Mēnestiņis ceļu rāda Saules meitas vedējiem.” To darīsim arī rīt, visīsākās dienas vakarā. “Kāpēc tieši bluķis? Dziļāk papētot tradīcijas, arī rodama atbilde. Pirms gadu tūkstošiem izcilus ļaudis bedīja bluķa šķirstos. Vienkāršākajiem tika dēļu zārki vai bērza tāšu klājumi. Tā liecina arheoloģija. Bet kur vislabāk glabāt mirušās Saules personifikāciju? Dziesmā ir rindas: “Visu nakti sveces dega…” Sveces dedzināja, mirušo vāķējot. Un šo laiku vāķētāji nepavada, skumji asaras lejot, bet ēdot, dzerot, dziedot un dancojot ap bluķa šķirstu.
Bluķis tika vilkts no sētas uz sētu. Senatnē ticēja, ka aizgājēju veļi nes svētību laukam, sētai, ģimenei. Jo lielāku loku met bluķa vilcēji, jo lielāka svētība tiek dota visapkārt.
Seno bedību tradīciju aprakstos teikts, ka mirušais vai nu sadedzināts, vai pie kapavietas kurināts ugunssārts, lai dvēsele līdz ar dūmiem tiek debesīs. Bluķi liek sārtā un noteikti to visu sadedzina un ar rituāla dziesmām palīdz Saulei tikt debesīs. “Saule deva savu meitu no veļiem šaizemē.” Saule var sākt jaunu ceļu, jaunu dzīvi. Gluži kā aizgājējs sāk dzīvot citā saulē.
Savukārt tepat Raunā un Palsmanē folkloristi pierakstījuši tradīciju, ka bluķis nemaz nav vilkts. Tas apstāvēts istabā vai rijā un pēc sadedzināts rijas krāsnī. No Mārtiņiem līdz Meteņiem latvieši senatnē gāja ķekatās. Ģērbās maskās. To dara tad, ja vēlas būt kaut kas cits, ne pats, grib piedalīties, līdzdarboties. To dara tad, kad notiek pasaules pārkārtošanās. Vasaras un Ziemas saulgriežos pasaules kārtība tiek izjaukta. Caur rituālu cilvēki cenšas šo kārtību atjaunot. Vispirms jau tā ir sevis sakārtošana – pārdomu brīdis par aizvadīto laiku, cerība uz nākotni, tad arī tuvākās apkārtnes sakopšana, veco sārņu iztīrīšana. Tas ir brīdis, kad vistiešāk stāvam uz pagātnes un nākotnes sliekšņa. Tas ir tumšais laiks, kas jāizdzīvo, lai ar jaunu enerģiju sagaidītu gaismu, Saules atgriešanos. Tad var nomest maskas un atkal būt pats. Dzīvot tālāk.
Gadalaiki mainās, Saule iet savu ceļu un, gribam mēs to vai ne, ejam tai līdzi – kalnā, lejā, no tumsas uz gaismu. Dzīvosim šajā pasaules kārtības maiņā ar prieku! Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri