Saeima ir vienojusies par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi tā dēvētajā “oligarhu lietā”. Tam vajadzētu nozīmēt, ka šim jautājumam ir pievērsta augstākā līmeņa uzmanība un politiķi ir gatavi izvērtēt, kas īsti ir noticis un kāpēc tiesībsargājošo institūciju izmeklēšana beidzās ar neko. Tomēr izraudzītā komisijas vadība nerada pārliecību par atbilstoši nopietnu attieksmi.
Viesnīcā “Rīdzene” notikušās sarunas, kas pēdējā laikā plaši apspriestas medijos, parāda, kādā veidā daži no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī ir realizējuši savas intereses. Sarunu saturs liek domāt, ka viņi ir izmantojuši politisko ietekmi, lai sekmētu savas biznesa aktivitātes. Tomēr izmeklētāju darbs šajā lietā noslēdzās ar neko – tie nespēja savākt pietiekami daudz pierādījumu, kas apliecinātu, ka noklausītajām sarunām ir cieša saikne ar to, ko tā sauktie oligarhi patiesi darīja.
Tas nozīmē divas iespējamības. Vai nu izmeklētāju darbs ir bijis nepietiekams, vai arī sarunās minēto personu reālajās darbībās nudien nav gana daudz tādu elementu, kas liecinātu par likuma pārkāpumiem. Zinot sarunās iesaistīto cilvēku reputāciju, publikai nudien var rasties šaubas par to, cik tīri ir viņu darbi. Taču izmeklēšanai nevajadzētu būt balstītai uz pieņēmumiem un emocijām, tā vietā ir jāapkopo fakti. Savukārt fakti, kas pašlaik nepieciešami visvairāk, ir saistīti ar to, cik labi pašlaik Latvijā spēj strādāt izmeklētāji, kuru uzdevums ir vētīt sarežģītas un vērienīgas lietas. Ja ir pamats domāt par tiesu sistēmas neefektivitāti, ir skaidrs, ka tiesu sistēma pati savas vainas nevar labot. Tāpēc parlamentārās izmeklēšanas komisija ir viens no veidiem, kā rast skaidrību.
Tomēr šāds mērķis var piepildīties tikai tad, ja arī parlamentārās izmeklēšanas komisija tiek izveidota ar atbilstošu attieksmi un apsvērumiem. Par to, vai šis gadījums tāds būs, aizdomas sēj veids, kādā komisija tika pie vadītāja – šīs institūcijas priekšsēdētāja būs Inguna Sudraba.
Tālu pagātnē ir laiki, kad I. Sudraba savu reputāciju bija kaldinājusi ar darbu Valsts kontrolē. Kopš pievēršanās politikai daudz kas ir mainījies. I. Sudraba, kas izveidojusi Saeimā pārstāvēto partiju “No sirds Latvijai”, ir stiprinājusi savas pazīšanās ar dažnedažādiem ietekmīgiem ļaudīm, un izskanējuši pieļāvumi, ka caur šo partiju savas intereses cenšas realizēt prokrieviski spēki. I. Sudraba pati gan to visu ir noliegusi, tai skaitā to, ka internetā pirms 12. Saeimas vēlēšanām publicētā videomateriālā redzamā sieviete, kas kāpj privātā lidmašīnā uz Maskavu, ir viņa. Īsi pirms vēlēšanām partijas kontos īsā laikā ienāca lielas ziedotas naudas summas. Naudas neskaidrā izcelsme bija viens no iemesliem, kāpēc partiju savulaik pameta vairāki cilvēki.
Kopš ievēlēšanas Saeimā I. Sudraba lielākoties samērā klusi ir uzturējusies opozīcijā. Savukārt kļūšana par parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdi viņai ļauj atkal plašāk iznākt dienasgaismā. Dažiem no ietekmīgākajiem politiskajiem spēkiem, šķiet, nekādas īpašas pārdomas neizraisa viņas atbilstība komisijas vadītājas amatam. Taču pārdomām vajadzētu būt gan – arī I. Sudrabas vārds ierakstītajās sarunās ir dzirdams. Un ne jau par šo un to. “Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri,” kādā no “Rīdzenes” sarunām politbiznesmenim Aināram Šleseram ir sacījis uzņēmējs Viesturs Koziols.
Var jau būt, ka tās ir tukšas pļāpas. Var jau būt, ka vairums no ierakstītajām sarunām arī ir tādas pašas pļāpas. Taču, ja gribam par to pārliecināties, diezin vai labākā ideja ir likt šo izvērtēšanas procesu vadīt personai, kuras pašas loma šajā procesā būtu jāpārbauda.
Šis ir interešu konflikts – proti, situācija, kurā lēmuma pieņēmējam ir tādas blakussaistības, kas var ietekmēt viņa lēmuma pieņemšanas motivāciju. I. Sudraba pati nekādu interešu konfliktu, protams, nesaskata. Taču ironisks ir viņas sniegtais pamatojums, kāpēc viņa drīkst komisiju vadīt: “Ja man pastāvētu interešu konflikts, parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbā neiesaistītos.” Tātad: ja pati I. Sudraba interešu konfliktu nesaskata, tātad tā patiešām nav un visi pārmetumi un izteiktās aizdomas ir tikai nelietīgi apmelojumi.
Labi, ka lietu bez uzmanības nav atstājis Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Viņš Saeimas frakciju vadītājiem ir nosūtījis vēstuli, kurā lūdz izvērtēt I. Sudrabas atbilstību komisijas vadītājas amatam. Vienlaikus prezidents savos izteikumos ir bijis visai piesardzīgs. Viņš nav izteicis tiešu viedokli, ka I. Sudraba amatam nav piemērota. Ja vairums adresātu uzskata, ka ar komisijas vadību viss ir kārtībā, tad uz prezidenta bažām tās tā arī atbildēs – atbilstību izvērtējām, problēmas nav.
Šis nav pārliecinošs veids, kā sākt parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu. Ja deputāti neatbrīvojas no šaubu ēnas jau saistībā ar komisijas sastāvu, tad nav pārliecības, ka tie savā turpmākajā darbā spēs demonstrēt principialitāti un drosmi. Var gadīties, ka šī būs tikai vēl viena formāla komisija: laiks un nauda būs iztērēti, bet pienesums labākajā gadījumā neliels, bet sliktākajā – tas kļūs par izsmiekla objektu.
Komentāri