Kādā no vizītēm Cēsīs tagadējais Valsts prezidents cēsniekiem cita starpā sacīja – kas nekaitot dzīvot pilsētā, kurā saglabājusies arī liela dabas daļa. Ir tik daudz vietu, kur, pilsētā esot, var justies kā laukos.
Toreiz domāju – pareizi teikts. Atliek no pilsētas centra mazliet attālināties – 15 vai 20 minūšu gājienā – un jau esi tikpat kā lauku vidē. Vasarā Valmieras un Pūpolu ielas krustojumā allaž ievēroju, kā tur ganās govis, ziemā pa Tālavas ielu ienāk un pāri Viestura ielai mēdz lēkāt arī stirnas, par zaķiem nerunājot. Leona Paegles ielas galā, Briežu ielas apkaimē pavasaros un vasaras sākumā lakstīgalas, tad griezes, pēc tam vardes koncertē tik ilgi un skaļi, ka pilsētnieki siltās naktīs spiesti aizvērt logus.
Taču ir brīdis gadā, kad uz pilsētas akmeņiem cēsniekiem kļūst par grūtu. Gribas prom no putekļiem un dūmiem, no asfalta – uz laukiem. Tad, Jāņu laikā, Cēsis patiešām kļūst tukšas. Mašīnās sasēduši, pilsētnieki dodas pie lauku Jāņiem. Dzērbenes Jānis, līgotājas no Cēsīm un Rīgas sagaidījis, vispirms mašīnas ņēma savā aizgādībā – sarindoja pagalmā un aizvēra vārtiņus, un tad bija pats laiks alus mucu atbrīvot no spundes.
Dzērbene, pagasts Piebalgas pievārtē, arī var lepoties ar pakalniem. Pilsētniecēm, Jāņu zāļu meklētājām, pakalni likās pievilcīgi ne tikai skatu tālai raidīšanai, bet arī zāļu lasīšanai. Jāņu dienas rotām pīpenes un āboliņš, bet sirdij un acu priekam atklājums, ka Jāņa pļavās aug un naktīs smaržo Latvijas aizsargājamais augs – naktsvijole.
Taču Jāņa vārda dienas krāšņākā dabas dāvana bija pilns un reizē arī dubults varavīksnes loks pār sakopto Dzērbenes ciemu. Varavīksne uz pelēkā lietus mākoņa fona, vakara saules apspīdēta, ne tikai koši mirdzēja. Dabas parādība ar mums, skatītājiem, arī spēlējās. Reizē pieci acu pāri redzējām, kā viens varavīksnes gals no tālienes pienāca teju pie pašas Jāņa sētas. Visas septiņas varavīksnes krāsas nolaidās netālajā kokā, pēc tam pārlēca mauriņā, un daudz netrūka, lai ienāktu pašās tuvākajās dārza vadziņās. Mauriņā pamirgojusi, varavīksne tālajā pamalē atgriezās tik gaisīgi, it kā vienu solīti spērusi. Tikmēr Jāņa mājā krātā Dzērbenes varavīkšņu foto kolekcija bija papildinājusies ar vēl dažiem sevišķi iespaidīgiem attēliem.
Tagad pilsētā, “Druvas” redakcijā pie datora strādājot, bija prieks tos atvērt e-pastā, aplūkot un nopriecāties – laimīgie dzērbenieši. Mairita Kaņepe
Komentāri