Priekšvēlēšanu laikā partijas sacenšas ar solījumiem un piedāvājumiem. Lai izceltos, pārbaudīts variants ir izveidot jaunu politisku spēku, kurā ir vismaz daži populāri cilvēki, kā arī izstrādāt politisko piedāvājumu ar dažādiem jauninājumiem. Valstī netrūkst jomu, kurās uzlabojumi ir vajadzīgi, tomēr ne katras pārmaiņas ir uz labo pusi.
Publiskā viedokļa izpētes uzņēmuma SKDS nesen veiktās aptaujas dati rāda, ka pašlaik Latvijas iedzīvotāju vidū ir liels pieprasījums pēc jaunām sejām politikā. 68% aptaujāto uzskata, ka būtu labāk, ja pie varas nāktu jauni cilvēki, bet tikai 11% sacījuši, ka labāk būtu, ja paliktu tās pašas vecās partijas un politiķi. Vēl 21% aptaujāto par šo nebija viedokļa. Vislielākā vēlme pēc jaunām sejām un partijām ir to cilvēku vidū, kas balsos par līdz šim pie varas nebijušām partijām, tomēr pat esošās koalīcijas partiju atbalstītāju vairums gribētu pie varas redzēt ko citu.
Tas, ka pirms vēlēšanām gribas ko jaunu, nav pārsteigums. To visu mēs esam redzējuši arī iepriekš – savulaik gan Tautas partija, gan “Jaunais laiks”, gan Zatlera “Reformu partija” labus panākumus guva, vismaz daļēji pateicoties jauninājuma apsolījumam. Ja ne satura, tad vismaz formas ziņā. Dažkārt pēc spēcīga uznāciena tādas partijas labās pozīcijās noturas arī nākamajās vēlēšanās, bet citkārt – kā tas sanāca “Reformu partijai”-, cik viegli vēlētāji metās partiju atbalstīt, tikpat viegli tajā arī vīlās.
Ir labi, ja vēlētājiem ir plašs iespējas izvēlēties starp dažādiem politiskiem piedāvājumiem. Esošo partiju līdzšinējais veikums ne tuvu nav izcils. Ir iespējams labāk. Tomēr problēma parādās tad, ja vēlētāji par jauno balso vienkārši tāpēc, ka tas ir jauns, nevis tāpēc, ka jaunais patiešām varētu būt arī labāks.
Un tomēr dažkārt politiķiem pietiek vien ar solījumu kaut ko mainīt. Cilvēki var nobalsot par kādu tikai tāpēc, ka viņš norāda uz īstām vai iedomātām nepilnībām, nevis tāpēc, ka viņš nudien spēj situāciju mainīt uz labo pusi. Konstatēt esošās kārtības nepilnības nav tas pats, kas spēt kaut ko uzlabot. Un, lai arī cik spēcīgs noteiktā sabiedrības daļā uzskats, ka pie mums viss ir slikti, Latvijā situācija var kļūt gan daudz labāka, gan daudz sliktāka.
Vēlēšanās kandidējošo partiju piedāvājumā netrūkst dažādu radikālu priekšlikumu, kuru funkcija acīmredzot ir tikai un vienīgi pasvītrot, cik ļoti citādāk viss būs, ja partija tiks pie varas. Piemēram, ir tādi, kas piedāvā samazināt ministriju skaitu, apvienot visas valsts pārziņā esošās augstskolas vienā; viena partija piedāvā pat atcelt nekustamā īpašuma nodokli. Šīs ir tikai dažas no idejām, kas atrodamas jaunpartiju programmās un ir labākajā gadījumā dīvainas, sliktākajā – murgainas.
Lai gan regulāri ir dzirdams apgalvojums, ka Latvijā esot uzblīdusi valsts pārvalde, tas ir pārspīlējums. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā nav daudz ministriju. Un, pat dažas ministrijas slēdzot vai apvienojot, būtisks ietaupījums valsts budžetā neradīsies – ministrijas un to pakļautībā esošo iestāžu darbinieki nav nozīmīgākie naudas tērētāji valsts pārvaldē. Protams, var jau atlaist lielu daļu ierēdņu, kā viens otrs politiķis sola, bet tad vienlaikus valstij būtu jāpasaka, kuras no pašreizējām funkcijām tā turpmāk vairs nepildīs. Citādi tam visam nepietiks darbinieku. Bet par šo aspektu partiju programmās ir krietni mazāk informācijas.
Par augstskolām – Latvijā ir daudz augstākās izglītības iestāžu, un tas diezin vai veicina izglītības kvalitāti. Mums nav tik daudz studentu, lai visas šīs iestādes būtu pilnībā nodarbinātas, mums nav arī tik daudz izcilu mācībspēku un pētnieku, lai nodrošinātu labu līmeni it visās no tām. Tomēr iet otrā galējībā arī ir neprāts. Ir normāli, ja ir vairākas atsevišķas augstākās izglītības iestādes, un ir labi, ja vienu un to pašu specialitāti var apgūt vairākās vietās. Konkurence augstskolu vidū ir nepieciešama. Tāpat arī studentiem jādod iespēja izvēlēties starp dažādiem piedāvājumiem un akcentiem – arī tajās programmās, kas piedāvā apgūt vienu un to pašu specialitāti, saturiski nav identiskas.
Par nodokļiem – nekustamā īpašuma nodoklis ir labs nodoklis tāpēc, ka no tā maksāšanas ir grūti izvairīties. Nekustamo īpašumu nevar noslēpt ārzonu kontos – ja īpašums eksistē, tas visiem ir redzams, valstij atliek vien noskaidrot, kuram tas pieder, un iekasēt naudu. Jo vairāk kādam ir īpašumu, jo lielāka turība, jo vairāk var atļauties maksāt valstij. Var diskutēt par nodokļa apmēriem – it sevišķi, ja runa ir par vienīgo īpašumu. Tomēr atteikties no šāda nodokļa nozīmētu arī atteikties no būtiska regulācijas instrumenta. Kapitālistiskām sabiedrībām ir raksturīga ienākumu nevienlīdzības palielināšanās, un viena no nodokļu sistēmas funkcijām ir šos procesus kaut nedaudz kontrolēt.
Partiju programmās, protams, var atrast arī daudz labu piedāvājumu. Vēlētāju pienākums ir izvērtēt, kurš piedāvājums ir derīgs un kurš tiek izteikts vienkārši tāpēc, lai varētu pateikt kaut ko citādu un tādējādi piesaistītu uzmanību. No labiem politiķiem mēs sagaidām ko krietni vairāk nekā tikai spēju izcelties.
Komentāri