Raunas pagasta zemnieku saimniecības „Krastiņi” īpašnieks
Lauksaimniecībā strādāju 20 gadus. Savulaik kā pamatnozari izvēlējāmies piena lopkopību, jo šķita, ka piens vienmēr būs vajadzīgs. Tagad izskatās, ka to ievedīs un Latvijā pienu ražot vairs nevajadzēs.
Mūsu saimniecībā ir 290 lopu liels ganāmpulks, tai skaitā 130 slaucamas govis. Paši izaudzējam un sagatavojam lopbarību, neko neiepērkam. Lai gan saimniecība ir liela un piena iepirkuma cenas pagaidām apmierina, jau pērn pieņēmām lēmumu to pārdot.
Situācija piena lopkopības nozarē nav normāla. Beidzot arī zemkopības ministram Mārtiņam Rozem atvērušās acis – viņš atzinis, ka Latvijā svaigā piena cena veikalā ir augstākā Eiropā, bet iepirkuma cena – viszemākā. Lielie zemnieki par pienu pagaidām saņem apmierinošu samaksu, ap 24 santīmiem par kilogramu. Taču tādu cenu saņem pavisam neliela daļa ražotāju. Mazajiem zemniekiem jau tiek maksāts ap 15 santīmiem kilogramā. Ar to nevar izdzīvot – nepietiks degvielas, minerālmēslu, spēkbarības iegādei.
Uzskatu, ka par kilogramu piena jāsaņem vismaz 24 santīmus, lai zemnieks varētu kaut cik izdzīvot. Taču ir aprēķināts, ka arī piena pašizmaksa ir apmēram 24 santīmi. Tātad, ja šādu samaksu zemnieks pat saņem, piens tiek saražots un atdots bez peļņas. Tad kā izdzīvot? Par subsīdijām? Peļņai vajadzētu būt vismaz trim santīmiem par kilogramu.
Tas nav normāli, ja visu laiku jādzīvo bailēs un nepārtraukti jārēķina, ko var un ko nevar atļauties. Ja valdība nerīkosies, zemnieki izputēs, jo ar tik zemām piena iepirkuma cenām nebūs iespējams ne nomaksāt kredītus, ne nopirkt degvielu un minerālmēslus, ne sagatavot lopbarību.
Zemnieki saimniecības ir modernizējuši, aprīkojuši ar mūsdienīgām tehnoloģijām, lai to izdarītu, ņēmuši kredītus. Rēķinoties ar konkrētu samaksu par pienu, piemēram, 28 santīmiem par kilogramu, tika sastādīti biznesa plāni. Zemnieki rēķinājās ar konkrētu peļņu, taču ko darīt tagad? Tagad ir bezizeja. Cenas graudaugu sēklai, minerālmēsliem dubultojušās, arī degvielas cenas ievērojumi palielinājušās. Kopš pēdējās tarifu paaugstināšanas par elektrību mēnesī bija jāmaksā jau 120 latu vairāk nekā iepriekš. Visas izmaksas ceļas, bet iepirkuma cena slīd lejup. Samaksa par pienu mūsu saimniecībai divās dekādēs samazinājusies jau 2,5 santīmi par kilogramu, taču citām saimniecībām starpība ir vēl lielāka.
Savulaik, kad izputēja kolhozi, masveidā tika kauti lopi, jo zemnieki nevarēja savilkt galus. Vai valdība gaida, kad tas notiks atkal? Zemnieki jau runā, ka šogad vairs lopbarību nevāks – vasarā lopus vēl izganīs un rudenī izkaus.
Ražotājam par pienu maksā līdz 24 santīmiem par kilogramu, taču veikalā par litru piena maksājam ap 70 santīmu, kaut piena tauku saturs tikai 2 – 2,5%. Taču pienam, ko pārstrādātājs iepērk no ražotāja, tauku saturs ir vismaz 5%. Pārstrādes uzņēmums no piena noņem krējumu, bet no tā zemniekiem labuma nav nekāda.
Arī piena pārstrādes uzņēmumiem ir kredīti, arī tie nevēlas strādāt ar zaudējumiem, tādēļ iepirkuma cenas nosaka tādas, lai spētu izdzīvot. Taču veikali gatavo produkciju no pārstrādes uzņēmumiem iepērk lēti, bet pārdod dārgi. Tirgotāji būtībā saņem vislielāko peļņu.
Jārēķina arī tas, ka samazinājusies iedzīvotāju pirktspēja. Gribētu sieru, biezpienu, bet vienkārši nespēj nopirkt. Tādēļ piena pārstrādes uzņēmumos veidojas produkcijas uzkrājumi, beigu beigās produktus tirgotājiem nākas atdot par pašizmaksu, bet veikalu plauktos cenas netiek samazinātas. Būtībā tieši lielās veikalu ķēdes nosaka cenas un ir radījušas pašreizējo situāciju.
Manuprāt, valdībai būtu jārod veids, kā ietekmēt lielās tirdzniecības ķēdes, lai tās maina cenu politiku. Ja valdība to spētu un piena produktu cenas samazinātos, palielinātos apgrozījums un pārstrādes uzņēmumi būtu spējīgāki maksāt zemniekiem. Taču, ja situācija nemainīsies, daudzas mazās piena lopkopības saimniecības likvidēsies. Rezultātā piena būs mazāk, pienotavām trūks izejvielu, arī mazie pārstrādes uzņēmumi likvidēsies un izveidosies dažu lielo uzņēmumu monopols, kas diktēs arī iepirkuma cenas. Vai tiešām mūsu valdība neko nevar, nespēj vai negrib ietekmēt?
Politiķi iesaka – ja zemnieks neredz perspektīvu vienā nozarē, lai pārorientējas. Taču, ja ir ieguldīti līdzekļi ražošanas objektā, kā tad iespējams pārorientēties? Infrastruktūra taču ir izveidota konkrētai nozarei. Vismaz Raunas pagastā nezinu nevienu zemnieku, kurš to būtu spējis. Ja saimniecībai nav ienākumu, tā bankrotē, nevis pārorientējas.
Mazajām saimniecībām būs īpaši grūti. Jau tagad daži piena uzpircēji pārtrauc sadarbību un pienu no mazajiem ražotājiem vairs nepieņems. Daudzi zemnieki ir pirmspensijas vecumā, ja viņiem nāksies savas piecas gotiņas likvidēt, no kā tad dzīvos? Vai valdība par to vispār domā? Būs bezdarbs, tīrumi paliks neapstrādāti. Viss aizaugs tāpat, kā pēc kolhozu likvidēšanas.
Jājautā, cik Zemkopības ministrijā ir darbinieku ar lauksaimniecisko izglītību… Manuprāt, zemkopības ministram vajadzētu būt cilvēkam, kuram pašam ir zemnieku saimniecība, kurš izjūt un saprot, ko nozīmē strādāt lauksaimniecībā. Taču pašlaik, kamēr ministri valdībā domā, kā sev palielināt algas, piena iepirkuma cena tikai samazinās un zemnieki domā par saimniecību likvidēšanu.
Cukurbiešu audzēšana valstī tika iznīcināta, taču tad nebija skarta dzīva radība. Tagad, ja nekas nemainīsies, masveidā būs jālikvidē lopi. Tādēļ domāju, ka zemnieki rīkosies. Un, ja mēs kļūsim saliedētāki, noteikti spēsim ko ietekmēt.
Pierakstījusi Māra Majore-Linē
Komentāri