Svētki beigušies. Ļaudis atkal steidzas ikdienas gaitās un pa ceļam uz darbu rīta krēslā izmet kādu zaļu vai jau nobirušu kociņu. Jau pirmdien Cēsu vecpilsētā vienā stāvlaukumā sniega kaudzē kāds bija iespraudis egli ar visām lentītēm.
Brīdi vēlāk uz ielas nejauši nācās dzirdēt smiekliem pavadītu sarunu: “Ietin viņu miskastes maisā un vakarā tumsā izmet pa logu. Neviens nezinās, no kura dzīvokļa.”
“Labāk celtniecības plēvē, tad sanāks tievāka pat ar visiem vecajiem bumbuļiem.”
Izklausās gana dramatiski, taču runātāji negrasījās nevienu galēt, tikai pieraduši, ka to, kas apnicis, var vienkārši izmest. Kaut kur, kaut kā, pat ja tas reiz bija audzētavā dārgi gādātais, mīļi gaidītais, pēc meža smaržojošais Ziemassvētku kociņš, arī Adventes vainags vai skujkoku zaru vītne. Balle beigusies, liekam jaunu bildi iekšā!
Automašīnā braucot, dzirdu, ka radio par šo tēmu jautri spriež žurnālisti, atstāstot anekdotiskus gadījumus ar nobirušajām Ziemassvētku eglēm, kas, uz balkoniem stāvēdamas līdz Jāņiem, kļūst par ģimenes strīdu un pat laulības šķiršanas iemeslu. Kāds iesaka sadalīt stumbru, noņemt zarus, savākt nobirušās skujas, iesaiņot kastē un piedāvāt kā konstruktoru “Saliec savu eglīti”. Seko virkne padomu, kā iztīrīt skujām piebirušo paklāju vai iegādāt jaunu, atziņa, ka istabā nu būs vairāk vietas, bet kaķiem pietrūks, kur rāpties.
Savādi, ka tas atkārtojas katru gadu – tūlīt pēc salūta un svinībām vai nedaudz vēlāk, pēc Zvaigznes dienas, jau nākamajā rītā pagalmos pie atkritumu konteineriem, sētmalē, kādā nomaļā stūrī pie garāžas vai pāri žogam ielas malā uzrodas lielas un mazas egles un eglītes. Dažas pat ar visu podu vai plastmasas kāju, dažas ar nenoņemtiem spīguļiem un svecīšu turētājiem.
Nav, kur likt, nezinu, kur likt, nav krāsns apkures, nevaru nodedzināt – tādas ir parastās atbildes. Iegādājoties īslaicīgo svētku rotu, tomēr iepriekš jāpadomā, kas ar to notiks pēc tam, kad Jaunais gads būs sācies. Ja iepriekšējā paaudze ik janvāri tumsas aizsegā blēdīgi pārvilka nokaltušo egli pār ielu un slaidi ielidināja pār sētu kādā pagalmā, vai tāds aplams rituāls būtu jāturpina arī bērniem un mazbērniem? Vērts iemācīt, ka svētku rotu ar prieku sagaida, ar godu pavada.
Variantu, ko darīt, patiesībā ir daudz. Ja eglīte iegādāta podiņā un nav siltajās telpās iekaltēta, to varēs iestādīt pavasarī, kad būs atbilstoši laikapstākļi. Ja nav sava meža vai piemājas teritorijas, tad ar sociālo tīklu palīdzību var atrast vietu.
Ar dārza šķērēm var nogriezt zarus, stumbru sasmalcināt sīkāk un nokurināt krāsnī, kamīnā vai paglabāt šķūnītī pirmajam pavasara ugunskuram. Protams, var sadalītā veidā nolikt pie bioloģisko atkritumu konteinera vai īpaši norādītā vietā, kur savāks pašvaldības komunālais dienests.
Var rīkoties praktiskāk: nomizot stumbru, atstājot zaru posmus, un izgatavot drēbju vai atslēgu pakaramos, vai arī barometru. Kā zināms, egļu zari reaģē uz mitra vai saulaina laika maiņām.
Komentāri