4.maijā, apsēžoties pie balta galdauta, ir vērts aizdomāties par šo dienu. Nevis kā vienkāršu brīvdienu, bet ko daudz vairāk. Ar daudz lielāku, pat neaprakstāmu vērtību. Izprast vārdus – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Atjaunošanas, nevis no jauna dibināšanas. Patiesībā jau tā tomēr bija no jauna veidošana, lai arī emocionāli un juridiski šī Latvija ir 18.novembra Latvijas mantiniece, daudz bija jāsāk no nulles. Bija jāsēžas pie baltas lapas, kā skan grupas “Pērkons” dziesmā.
Pagājušajā nedēļā noskatījos Valmieras teātra vairākas balvas saņēmušo izrādi “Mēs, roks, sekss un PSRS”, kur skan šīs grupas leģendārās dziesmas. Uzvedums jo īpaši lika padomāt par 4.maija nozīmību, jo ar 4.maija vēsturisko balsojumu spējām izrauties no tām sarkanajām važām, nogriezties no ceļa uz saulaino komunisma tāli, kas patiesībā veda dziļā purvā. Purvā, kurā problēmas centās paslēpt aiz skaļiem saukļiem. Purvā, ko tik labi redzam Krievijā.
Izrāde ļoti labi parādīja, kā dzīvojām tajos laikos, uz ko paļāvāmies, no kā baidījāmies, parādīja, ar ko vajadzēja rēķināties, ja gribēja veidot karjeru. Ar sagrautām draugu attiecībām, izpostītām dzīvēm. Pēc izrādes domās gribējās teikt paldies visiem, kuri, sajūtot pirmās brīvības vēsmas, nenobijās, bija gatavi darīt, ziedot sevi, lai sagrautu sistēmu, lai tai reiz pieliktu punktu. Lai mēs varētu dzīvot savā neatkarīgā valstī.
Protams, varam tagad teikt, komentāros rakstīt, ka 4.maija ideāli ir zuduši, ka ne jau par to cīnījāmies. Te katrs gan varētu sev pajautāt, cik daudz viņš toreiz un tagad darījis savas valsts labā? Manuprāt, situāciju ļoti labi raksturo vārdi, ar ko beidzas izrāde. Brīdī, kad Latvija jau atguvusi neatkarību, viena no galvenajām varonēm Vizma saka, ka sistēma tika sagrauta, bet jauno jau cēla tie paši cilvēki, kurus dzīve padomju sistēmā bija pamatīgi sabojājusi. Pēc noslēguma vārdiem skan dziesma: “Nē, dvēsele man neizputēs, es visu naudu lieku stutēs…” Arī dziļi simboliski un patiesībā ļoti labi paskaidrojoši.
No sevis nevar aizbēgt, lai arī dvēselē dzīvoja brīvības alkas, padomju slogs turpināja nākt līdzi kā ēna. Un šī ēna pilnībā jau nav mūs pametusi, joprojām cenšamies kaut ko sastutēt.
Katrā ziņā izrāde neatstāj vienaldzīgu, varbūt liek sapurināties tiem, kuri brīvību uzskata par pašsaprotamu. Izrāde saņēma balvu kā labākā bērnu/ jauniešu izrāde. Lai arī jauniešiem izrādē attēlotais laiks, visticamāk, ir neizprotams, šī ir luga, ko vajadzētu noskatīties vecākiem kopā ar bērniem. Redzētais būs labs pamats sarunai par to, cik liela vērtība ir dzīvot neatkarīgā valstī. Tāpēc ir svarīgi to sargāt, neļaut sarkanajai rokai, tās idejām atkal iesakņoties.
Sēžoties pie baltā galdauta, atcerēsimies, no kā esam izrāvušies, novērtēsim to, ko esam ieguvuši, un padomāsim, ko varam darīt, lai mūsu galdauts arī turpmāk paliktu balts, lai to neskartu kāda sarkanā ēna.
Komentāri