Ziemassvētku gaidīšanas laikā jo īpaši gribam atkal tās sajūtas, kas bija bērnībā šo svētku laikā. Jā, manā bērnībā Ziemassvētku nebija, bet gadu mijas gaidīšanas sajūtas bija kas īpašs. Tā gadu no gada cenšamies tās kaut kā gūt, bet – nekā. It kā pašam skaidrs, ka nevar atgriezties bērnības sajūtās, bet tomēr gribas kaut uz mirkli.
Gudrie saka, ka pašam sev jārada svētku sajūta, skatoties Ziemassvētku filmas, klausoties mūziku, izrotājot māju, pušķojot eglīti. Ņemot vērā tumšo gadalaiku, kad jau pēcpusdienā ir nakts, došanās pēc eglītes jāatliek uz pašu svētku priekšvakaru, kad iekrīt brīvā sestdiena. Bet tad jau pēc dienas Ziemassvētku vakars, var to sajūtu nesaņemt.
Par Ziemassvētku filmām nākas secināt, ka tās diemžēl kļūst arvien vienveidīgākas, pat primitīvākas. Jau pēc pirmajām 10 – 15 minūtēm ir skaidra tālākā sižeta līnija un atrisinājums. Protams, vienmēr ir iespēja skatīties “Viens pats mājās”, bet arī no tās jāietur pauze, tāpat kā no tām dažām latviešu filmām, ko rāda visos svētkos. Tad labāk televizora ekrānā uzlikt degošo kamīnu un fonā ļaut skanēt Ziemassvētku dziesmām.
Te laikam iespējas visplašākās, un, izmantojot tīmekļa vai lietotņu piedāvājumu, varam izvēlēties kāda stila Ziemassvētku mūziku gribas klausīties – no klasikas līdz repam un vissmagākajam rokam. Arī ieejot veikalos, mūs bieži sveic tematiskas dziesmas, bet patiesībā visam jābūt ar mēru. Kā teica paziņa, kas strādā lielākā veikalā, viņam noteikti negribētos mājās vai mašīnā klausīties Ziemassvētku dziesmas, esot tās darbā atklausījies, un, kas par daudz, tas par skādi.
Kur rast sajūtas? Pilsētā? Diemžēl nākas secināt, ka Cēsīs svētkus īsti nav izdevies uzburt. Jā, ir divas skaisti rotātas egles, bet tas arī viss. Gadu no gada svētku izgaismojums arvien sarucis. Darbdienas vakaros, ejot gar Rožu laukumu, kļūst tā kā skumji, ka tur nemaz nav svētku noskaņas. Tad iedomājos, kāpēc vakaros nevarētu skanēt pieklusināta Ziemassvētku mūzika, kāpēc nevarētu būt kāds krāšņāks rotājums, izgaismojums, kāpēc stikla verandiņās nevar tirgot karstos dzērienus, uzkodas, kārumus. Aicināt tos, kuri grib tirgoties, neprasot nekādu nomas maksu par to. Arī Rīgas iela, ko tik ļoti pašvaldībai gribas pozicionēt kā svētku ielu, nav atradusi savu rotu. Vienā posmā pat nedeg lukturīši pie mājām, varbūt to tur nemaz nav, un tur paziņam var paiet garām, viņu pat nepamanot. Redzams, ka dāvanu veikaliņos cilvēku netrūkst, to būtu vēl vairāk, ja būtu radīts svētku noskaņojums. Jā, tas varbūt prasa vairāk komunicēt ar namīpašniekiem, uzņēmējiem par skatlogu, māju izrotāšanu kaut vai ar krāsainu spuldzīšu virtenēm, lai padarītu Rīgas ielu un Rožu laukumu par vietu, kur tā vienkārši gribas atnākt un ieiet svētku sajūtā. Manuprāt, ieguldījums būtu tā vērts. Ar tām dažām stundām sestdienās, kad te ieskanas Ziemassvētku gaidīšana, ir par maz, jo īstā burvība tomēr ir laikā, kad satumst, kad viss kļūst maģiskāks, kad to brīnuma sajūtu radīt daudz vienkāršāk.
Internetā ar skaudību skatāmies Ziemassvētku tirdziņus Eiropas mazpilsētās, kur dzīve sit augstu vilni arī darba dienu vakaros, bet mums eglīte Rožu laukumā pamesta viena, lai nu tiek galā pati.
Komentāri