Mainoties laikam, mainās tehnoloģijas, kas ienes arī pārmaiņas mūsu ikdienā un izspiež iepriekšējās paaudzēs ierasto. Bērni, jaunieši, lasot grāmatas, skatoties filmas, izrādes, kas tapušas pirms mobilo telefonu un interneta ēras, bieži vien nesaprot, par ko runa.
Nedēļas nogalē televīzijā rādīja Nacionālā teātra izrādi “Cīrulīši”. Lai arī režisors šo Harija Gulbja 70.gados sarakstīto lugu centies ielikt mūsdienās, jo problēmas, kas tajā atspoguļotas, nav mainījušās, ir dažādas nianses. Jaunietim var rasties jautājums, kāpēc māja jāpamet, kāpēc vecās lietas jāsadedzina vai jāaprok? Māja taču ir īpašums, to var pārdot, un naudu sadalīt starp radiem. Un vecās lietas, tā taču ir vintāža, šobrīd tik pieprasīta, arī var pārdot, kāpēc dedzināt, vai vēl trakāk, aprakt! Vai tā mēs rūpējamies par savu planētu?!
Un galvenās varones teiktais, ka nav zināms, vai viņas meita būs paspējusi uz autobusu, vai tas vispār kursē, arī šobrīd mobilo telefonu laikmetā šķiet nesaprotams. Vienmēr var taču piezvanīt un pajautāt, kur esi, cikos ieradīsies.
Jā, šis laiks mums dod daudzas priekšrocības, tomēr visā tajā arī daudz ko zaudējam. Te nerunāšu par to, ka viedierīces arvien vairāk atradina sarunāties pat ģimenes lokā, un tas tik labi redzams kafejnīcās, kad pie galdiņa apsēžas ģimene un katrs iegrimst savā gadžetā. Un bērniem ēšanas instinkts ieslēdzas vien tad, kad priekšā tiek nolikts telefons vai planšete ar multeni, un mazulis tā arī nesaprot, ko ēdis, vai vispār ēdis.
Arvien vairāk pazūd vēstuļu rakstīšana. Kāds teiks, nu un, mēs taču sarakstāmies vatsapā vai mesendžerī! Protams, bet kādu dienu galvā iezagās doma, kas no tā paliks vēsturē? Ir taču tik jauki pārskatīt senās pastkartes, kas sūtītas ar laba vēlējumiem rokrakstā, palasīt vecās vēstules. Ja padomā, cik daudz pasaules vēstures nebalstās tieši uz šādu saraksti – ar roku rakstītām vēstulēm. Nav jāskatās pat nekur pasaulē, var minēt kaut vai Raiņa un Aspazijas savstarpējo saraksti 35 gadu garumā, kas aptver hronoloģiski plašu Latvijas vēstures posmu un vēsta ne tikai par abu radošo darbību, bet arī valstiskuma idejas izlološanu un neatkarīgas valsts tapšanu. Šo saraksti veido 2499 vēstules latviešu, krievu un vācu valodā, tā ir mūsu nacionālā bagātība.
Vai šī laika notikumi, problēmas, cilvēku domas un pārdzīvojumi paliks saglabāti ar roku rakstītās vēstulēs? Visticamāk – nē! Tātad vesela vēstures sadaļa ir aizgājusi vēsturē. Protams, viss tagad tiek ierakstīts failos, mākoņos un kur tik ne vēl, paliek neskaitāmās fotogrāfijās, videomateriālos, bet tajā pietrūkst personiskuma, katra individuālā rokraksta. Starp citu, arī rokrakstu pētnieki, visticamāk, paliks bez darba, jo rakstām arvien mazāk, rokraksti kļūst arvien līdzīgāki un īsti, ko pētīt, nav.
Komentāri