Jo dienas saulainākas un siltākas, jo oma un pašsajūta uzlabojas. Ja vēl prātā domas par to, kas dārziņā sējams, kādi stādi jāgādā, bet, ja nākotnē saskatāmais prieks par gaidāmo ražu aizēno dēstu, kūdras un minerālmēslu cenu, tad tiešām dzīvesprieks kūsā. Tāds tas pavasaris ir, vienmēr dod cerības. Bieži vien arī tiem, kuri tās glabā putekļainā kambarī.
Sabiedrības murdoņa jeb neapmierinātība, vēlēšanās, lai dzīve būtu vieglāka un dāsnāka, ir saprotama. Ja ir vēlēšanās, tad ceļš uz to piepildīšanu visbiežāk tiek novelts uz kādu citu. Latvijā, šķiet, par visu atbildīga ir valdība, Saeima, Valsts prezidents, pašvaldības. Tur neviens nestrādā, tikai saņem algu, ko tauta samaksā. Te gan tiem, kuri nemaksā nodokļus, nevarētu būt balsstiesību. Taču, kā zināms, ja zaglis kliedz – ķeriet, zagļus! -, tad ķērēji viņam paskrien garām.
Diezin vai ir kāds, kurš negribētu lielāku algu, labākus darba apstākļus un mazāku slodzi. Vienkāršāk sakot, tādu, kāda ir tiem citiem, tiem, kuri dienas nonīkst birojos, skatoties ekrānos vai klīstot apkārt un skatoties, kā citi strādā. Arī tas, ka citiem vienmēr tiek kaut kas labāks, ir tikpat vecs pieņēmums kā pasaule. Ko tik gadsimtu gaitā nav salīdzinājuši: sākot ar labākiem medību laukiem un milnām, skaistākām sievām un lielākām mājām, līdz dārgām jahtām, izglītotākiem bērniem un modernākam klēpjsunītim. Bet tas neko nav mainījis. Nav dzirdēts, ka ar nedarīšanu un gaudām kāds būtu sasniedzis to, kas ir kaimiņam vai apskaužamam uzņēmējam.
Pavasaris ir darīšanas un nākotnes zīmēšanas laiks. Gan valstī, gan pilsētās un laukos. Mēnesis paies, spriežot, nekautrējoties izpaust sevī sakrātās negācijas, ko kurš gan nezina, kādam jābūt Valsts prezidentam. Ja apkopotu visu pilsoņu vēlmes, iegūtu ideālu, kāds nevar pastāvēt. Ja nu vienīgi tas būtu robots, bet ļoti ticams, ka arī mākslīgajam cilvēciņam mikroshēmas sajuktu prātā, vienlaikus pildot par un pret pavēles. Lai cik tas nebūtu saprotami, arī Valsts prezidents ir un paliek īsts, ne kāda mākslīgi radīts vai kaut kur slepenā noliktavā noglabāts, bet dzīvs cilvēks ar savām stiprajām un vājajām pusēm, cilvēciskām spējām kļūdīties. To vienīgo, īsto atradīs tie, kurus pērnruden ticot, cerot un mīlot ievēlējām, un nākamajā dienā saķērām galvu, nesaprotot, kurš gan par tādiem balsojis. Likumsakarības seko cita citai. Tās vienkārši rodas un pastāv.
Kad dienas kļūst garākas, vairs nav laika sēdēt pie televizora, sekot līdzi gudrīšu izteikumiem saziņas portālos. Labi, ka tā! Nav vērts piesārņot prātu ar to, ko nevar ietekmēt, mainīt. Politiķu, to pašu, ko ievēlējām, kam uzticējāmies, ziņā ir samazināt nodokļus vai paaugstināt, palielināt minimālo algu vai ne, pieņemt kādu likumu vai nolikt uz vēlāku laiku… Viņi arī ievēlēs Valsts prezidentu un par Saeimas sēdē pavadīto laiku saņems atalgojumu. Tā tas notiek. Ja kas nav pieņemams, katram ir iespēja gan kļūt par politiķi, gan Valsts prezidentu. Varbūt vērts, lai pārliecinātos, ka viņi neko nedara, tad vismaz varētu gulēt mierīgi un nesalīdzināt, kas viņiem ir un man nav. Lai gan vislabāk prātu var atbrīvot, rokot zemi, ar roku izvelkot vagu un kaut ko iesējot.
Komentāri