Brīdī, kad šķetinu domu pavedienu radošam darbam, atskan zvans un atnes vēsti, ka mūžībā devies labi zināms cilvēks. Viņu ielāgoju jau no bērnības manu vecāku draugu lokā. Pusaudzes gados, iespējams, tieši caur viņa rīcību apjautu, ko nozīmē vīrišķība teicienā – vīrs un vārds.
Deviņdesmit mūža gadi – tik ilgi dzīvojis nule mūžībā aizgājušais vīrietis. Varen garu mūžu mūsu platuma grādos. Ja tā padomā par Latvijas statistiku sieviešu un vīriešu dzīves ilgumā, tad ļoti cienījami. Garš mūžs. Zinot, ka latvietis dzimis desmit gadus pēc tam, kad noslēgts Miera līgums ar Krieviju, un pēc desmit gadiem tā pati valsts lauzīs Miera līgumu, var iztēloties, kāda pieredze šāda gadagājuma vīriem nāk līdzi no bērnības un jaunības. Skaudra.
Tik rūdītiem cilvēkiem, pārejot no jaunības uz spēka gadiem, lai arī tas bija padomju laiks, nākamais dzīves posms droši vien bija rūdījuma spodrināšana. Tādus stiprus vīrus Latvijā pēc tam meklēja kā ar uguni. Darbus prot darīt, vārdu prot turēt, dvēseli spējuši nenocietināt. Dziedi vai raudi, bet esi un paliec vīrs! Šādi vīri padomju ēras gados bija apbrīnas vērti. Viņu ģimenēm bija māja – laukos vai pilsētā, bet sava. Māja un, protams, dārzs. Latvietis bez ābeles pie mājas loga, sociālisma gadu latvietis bez siltumnīcas ar dārzeņiem vai puķēm nebija iedomājams. Savā zemes gabalā vai pilsētas pleķītī.
Nāca laiks, kad aiz muguras bija dziesmotā revolūcija. Vecie jutās gandarīti, ka atkal var dzīvot valstī, kurā dzimuši, bet jaunie, kuri tobrīd tikai dzima, veco vīru mazbērni, sasnieguši spēka gadus, uz dzīvi jau skatījās citādi. Ne jau vecos vīros klausīsies, jo savas paaudzes spēka vīriem būšot citas trajektorijas. Taisnība jau ir – ne vienmēr tās trajektorijas saistās ar dzimto pusi, ne vienmēr ar dzimto zemi. Ritums nekad neapstājas. Ja liktenis labvēlīgāks, tad mūžs garāks, ja ne, pat spēka mitriķi nepiedzīvo laimīgas vecumdienas. Un neuzzina, kāds dzīvotspēks tad jāpieliek.
Vecums nav prieks – ne reizi vien nācies to dzirdēt. 90 gadus sasniegt un dzīvot gan ar gaišu prātu, gan ar fiziski pietiekamu ķermeni cilvēkam ir īpaša dāvana. Kam tā notiek – ir laimes krekliņā dzimuši. Mugurkauls padodas ātri. Reti kuram ilgdzīvotājam tas turas stalts. Un tad vēl cīņa pašam ar sevi. Kuri nav cienījamos gados, nevar ne vārda teikt par šo cīņu. Brīžos, kad garu mūžu dzīvojušam jāsāk cīņa ar paša ķermeni, reizēm arī prātu, jaunākām paaudzēm jākļūst par atspaidu. Cilvēcības moto. Cīņa kaut kad beidzas.
Dzīvo palicēji. Kad izraudātas asaras, bērns un bērnubērni kā lielāko dārgumu patur brīžus, kuros viņiem veltītas vecāku, vecvecāku dzīves stundas un minūtes. Saruna, kuru atsaukt atmiņā vēl un vēl, jo tā izstarojusi gaišumu un viedumu, var izrādīties īstais dārgums, ko mantot no teju gadsimtu garu mūžu dzīvojuša cilvēka.
Komentāri