Pagājušajā nedēļā notikušās pašvaldību vēlēšanas ir nesušas partiju pārstāvniecības izmaiņas. Līdzīgi kā valdībā, arī pašvaldību griezumā “Vienotība” kopumā Latvijā ir zaudējusi vadošās pozīcijas. Turpretī Rīgā nevienam no varas tīkotājiem tā arī neizdevās gāzt “Saskaņu” un Nilu Ušakovu – secinājumus no iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām viņi tā arī nav izdarījuši.
Iepriekšējās, 2013. gada, vēlēšanās visvairāk deputātu vietu Latvijas pašvaldībās ieguva partija “Vienotība” – 197. Otrajā vietā bija Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) (145), bet trešā – Nacionālā apvienība (134). Turpretim tagad līdere ir Nacionālā apvienība ar 166 deputātu vietām; tai seko ZZS (157), Latvijas Zemnieku savienība (146) un “Vienotība” (119).
Šī tendence gan neparādās Cēsīs, kur par “Vienotību” nobalsoja vairāk nekā 67 procenti iedzīvotāju, aiz sevis atstājot Latvijas Zemnieku savienību, Latvijas Zaļo partiju un Nacionālo apvienību. Taču kopumā pārbīdes nav pārsteidzošas un atgādina par Ministru kabinetā un pašvaldībās strādājošo partiju popularitātes saistību. Lai gan pašvaldības nodarbojas ar gluži citiem jautājumiem nekā valdība, tomēr cilvēki balso arī par partiju kopumā. Tāpēc notikumi nacionālā līmeņa politikā kopumā ietekmē arī to, kā iedzīvotāji raugās uz pašvaldībā strādājošajām partijām. Būšana valdībā, protams, palīdz arī vairāk nākt pretī “savu” pašvaldību vajadzībām. Savukārt Saeimas vēlēšanās partijām pašvaldības ir atbalsta bastions: apmierinātība ar partijas darbu pašvaldībā veicina iedzīvotāju gatavību par to balsot arī parlamenta vēlēšanās.
Vislielākā intriga pirms vēlēšanām bija par Rīgu. Intriga gan tā bija nosacīti, jo nebija pamata domāt, ka “Saskaņa” un “Gods kalpot Rīgai” (GKR) varētu nebūt vispopulārākais spēks. Tomēr jautājums visu laiku bija – vai šī apvienība saglabās vairākumu Rīgas domē, ja jā, tad cik liels būs tās pārsvars. Ar 50,82 procentiem balsu viņi savu varu ir nosargājuši par mata tiesu.
No vienas puses, šāds rezultāts parāda atbalsta kritumu un to, ka N. Ušakovs savu krēslu nudien nevar uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. No otras puses, ievērības cienīgs ir fakts, ka vairākumu “Saskaņa” un GKR ir saglabājuši par spīti tik daudziem faktoriem, kas liek apšaubīt, vai šī ir pati saimnieciskākā politiskā savienība. Barona ielas rekonstrukcija, kas ir notikusi ne visai pārdomāti un ne visai kvalitatīvi; tramvaja projekts uz Skansti, kas apdraud Lielos kapus un kura dēļ var tikt nocirsti koki, kas pašlaik ir nozīmīgs intensīvās satiksmes negatīvo efektu absorbētājs; pašvaldības nespēja tikt galā ar slikto gaisa kvalitāti pilsētā; aizdomīgie darījumi un amatpersonu reputācijas problēmas. Nemaz nerunāsim par daudzajiem iepriekšējo vēlēšanu solījumiem, kuri tā arī nav izpildīti – būšot novērstas bedres ielās, izveidoti jauni veloceļi, attīstīti, “revitalizēti” mikrorajonu iekšpagalmi. Varētu sagaidīt, ka šie aspekti kopā ar varas tīkotāju centieniem piedāvāt alternatīvas būtu vairāk nekā pietiekams resurss, lai līdzšinējo varu nomainītu. Taču nē.
Kā redzams, varas gāzēji tā arī nebija sapratuši, kas ir N. Ušakova panākumu balsts galvaspilsētā. Daudzi saraksti domāja, ka uzsvars ir liekams uz Rīgas domes jau esošo sociālā atbalsta un dažādu atlaižu programmu palielināšanu. Tāpēc viens pēc otra izskanēja aizvien grandiozāki solījumi – bezmaksas sabiedriskais transports visiem, veselības apdrošināšana pensionāriem un vēl, un vēl. Sajūta dažbrīd bija līdzīga kā 90. gados, kad banānu dalīšana bija iedarbīga priekšvēlēšanu aģitācijas forma. Ievērojama daļa šo solījumu jebkurā gadījumā bija lemti palikšanai vien uz papīra – tie bija sacerēti tikai kā līdzeklis balsu iegūšanai. Pretējā gadījumā attiecīgās sološās partijas – it sevišķi tās, kas jau ir pārstāvētas valdībā – attiecīgās idejas jau būtu realizējušas ja ne visas valsts mērogā, tad vismaz sevis jau pašlaik kontrolētajās pašvaldībās. Taču tā nav. Taču šādi solījumi cerēto efektu nesniedza. Pat ar ne visai veiksmīgo valdīšanu “Saskaņai” un GKR joprojām nav patiešām nopietnu konkurentu Rīgā.
Daļēji tas ir saistīts ar samērā zemo vēlētāju aktivitāti. Lai gan kopumā šajās vēlēšanās piedalījās vairāk balsstiesīgo nekā 2013. gada pašvaldību vēlēšanās, tomēr balsoja tikai mazliet vairāk par pusi (50,41 procenti). Cēsīs nobalsoja vien mazliet vairāk nekā 46 procenti (lai gan arī tas ir uzlabojums, salīdzinot ar 2013. gada 42 procentiem). Un, jo mazāk cilvēku piedalās vēlēšanās, jo lielāks svars ir katra vēlējušā balsij.
Otra un vēl lielāka problēma bija etniskais balsojums. Rīga ir daudzetniska pilsēta, taču N. Ušakova gāzēji lielākoties orientējās tikai uz latviski runājošajiem. Mēs varam kritizēt divvalodības izpausmes, cik vien vēlamies (un “Saskaņas” izpildījumā tam nudien ir pamats), tomēr realitāte ir tāda – nelatviešiem bez “Saskaņas” ir maz izvēles alternatīvu, kas viņus kaut cik uzrunātu. Un, ja vēlēšanu kampaņas tiešā vai netiešā veidā atgādina par etnisko nošķirtību, tad nav jābrīnās, ka arī pilsoņi balso pēc etniskā principa.
Jau kopš 2009. gada, kad N. Ušakovs nāca Rīgā pie varas, citām partijām ir bijis laiks apzināties viņa popularitātes iemeslus un formulēt reālistiskus plānus, lai viņu izkonkurētu. Pienāca 2013. gads, un izrādījās, ka īstie secinājumi (lai kādi tie arī nebūtu) nav izdarīti. Arī 2017. gadā nē. Nākamais pārbaudījums – vēl pēc četriem gadiem.
Komentāri