Virkne Latvijas žurnālistu un preses izdevēju jau ilgstoši ir vērsušies pret pašvaldību bezmaksas izdevumiem, kas imitē avīzes. Lai labāk regulētu šo izdevējdarbības formu, jau kādu laiku notika darbs pie grozījumiem Pašvaldību likumā, tomēr pagājušajā nedēļā izrādījās, ka nekādas vērā ņemamas izmaiņas likumdevēji šajā jomā nemaz nevēlas redzēt.
Gandrīz visas pašvaldības Latvijā izdod savus drukātos biļetenus. To veidošanas pieejas ir dažādas. Taču netrūkst gadījumu, kuros šie izdevumi sacenšas ar īstām avīzēm un publicē informāciju, kas vairāk iederētos vietējos laikrakstos. Cita starpā tur var atrast intervijas ar dažādiem cilvēkiem, pasākumu reportāžas, izklaides saturu – un ir bijuši atsevišķi piemēri, kad šie izdevumi pat pamanās piesaistīt reklāmu.
Reklāmas nauda ir viens no galvenajiem īsto mediju ienākumu avotiem, un avīzēm pašlaik jau tā nav spoži ar ienākumiem. Turklāt par īstu avīzi jāmaksā katram pircējam pašam, taču pašvaldību izdevumu veidošana ir finansēta no pašvaldības budžeta. Tādējādi šī pašvaldību izdevējdarbības forma negatīvi ietekmē vietējo laikrakstu pozīcijas un finansiālo situāciju tirgū. Lasītājs nebūs motivēts atbalstīt vietējo laikrakstu, ja uzskatīs, ka par svarīgāko savā novadā var uzzināt no pašvaldības izdevuma.
Taču pašvaldības izdevums, atšķirībā no īstas avīzes, ir sabiedrisko attiecību, nevis žurnālistikas formāts. Likumā gan ir rakstīts, ka pašvaldībām iedzīvotāji jāinformē par pieņemtajiem lēmumiem un aktualitātēm novadā, tomēr reālie pašvaldību izdevumi aptver krietni plašāku darbības sfēru. Ne jau no likuma burta neizpildes baidās pašvaldību pārstāvji, kuri tik enerģiski aizstāv savas tiesības turpināt izdot šos biļetenus. Pašvaldības izdevums ir lieliska iespēja pašvaldības vadībai reklamēt sevi, iztiekot bez nepatīkamiem vērtējumiem un kritiskām iebildēm. Šajos izdevumos lielākoties var lasīt vien to, cik viss pašvaldībā ir labi, bet, ja kaut kas nav labi, tas tiks noklusēts vai arī pavērsts tā, lai tomēr izskatītos labi.
Ja pašvaldības ir uztraukušās vien par savu iedzīvotāju informēšanu, tām būtu jāsāk ar godīgu savas izdevējdarbības izvērtējumu – vai šī tiešām ir “informēšana” vai varbūt tomēr sevis slavināšana? Var jau sacīt, ka vispārējā mediju negatīvisma nogurdinātajai publikai ir pat patīkami palasīt arī kaut ko pozitīvu, tomēr ir jājautā, kas ir svarīgāk: lai iedzīvotāji iegūst neatkarīgu informāciju, kas ļauj novērtēt pašvaldības darbu arī to nepilnībās, vai arī dzīvot ilūzijā, ka viss ir kārtībā? Par politiķu kļūdām jau parasti tomēr samaksā sabiedrība, un sabiedrībai ir svarīgi neievēlēt politiķus, kuru darbi var izmaksāt dārgi.
Mediju nozares pārstāvji ilgu laiku ir centušies par šīm tēzēm pārliecināt politiķus. Nupat jau šķita, ka tas sāk izdoties. Pašvaldību likuma grozījumos, kas liekami priekšā Saeimai, tika iestrādāts punkts, kas nosaka pašvaldību izdevumu publicēšanas biežumu – reizi mēnesī – un tematiku. Tomēr Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija pagājušajā nedēļā nosliecās par labu kāda nezināma autora formulētajai grozījumu redakcijai, kas ļauj pašvaldībām pašām noteikt, cik bieži to materiāli iznāk.
Tas, ka politiķiem ir pretestība pret pašvaldību pašslavināšanas ierobežošanu, nepārsteidz. Pašvaldību vadītāji ar savām interesēm ir pārāk ietekmīgs spēks, lai deputāti atļautos tiem runāt pretī. Taču īpaši skumdina veids, kā šī pretestība šoreiz ir izpaudusies. Ir tērēts iesaistīto pušu laiks un enerģija, lai sadarbībā ar tiem izstrādātu grozījumu projektu, ko politiķi tāpat negrasās pieņemt. Varēja uzreiz pasludināt, ka pašvaldību vadības labo darbu cildināšana ir Latvijas pašvaldībām neatņemamas tiesības un ka tas nav apspriežams jautājums. Turpretī tagad bija uzburta pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanas, uzklausīšanas butaforija ar maldīgiem signāliem par abpusēju sapratni – līdz brīdim, kad tiek pieņemti lēmumi.
Realitātē sapratnes nav nekādas. Par to liecina arī Latvijas Pašvaldību savienības pozīcija, ilgu laiku atbalstot pašvaldību izdevumus to pašreizējā formātā. Pašvaldību savienība savulaik solīja – tiks izstrādātas vadlīnijas, kurās pašvaldībām skaidrotu, tieši ko nozīmē “informēt sabiedrību”. Tas varētu būt bijis veids, kā esošā tiesiskā regulējuma kontekstā sadalīt darbības sfēras starp privātiem medijiem un pašvaldību biļeteniem un mazināt to, ka pašvaldības ar saviem izdevumiem konkurē ar īstiem medijiem.
Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Jana Bunkus laikrakstam “Latvijas Avīze” pagājušajā nedēļā skaidroja, ka šādas vadlīnijas joprojām topot, taču process ir lēns. “Jāņem vērā pašvaldību atšķirīgā specifika. Mēs jau tagad daudz runājam ar pašvaldību cilvēkiem, rādām labās prakses piemērus. Taču jārespektē, ka katrai no tām ir savas tradīcijas un ieradumi,” viņa sacīja. Tad nu, lūk, – viss turpināsies kā līdz šim tāpēc, ka pašvaldībām ir tādas “tradīcijas”. Un, ja gadās, ka vienai otrai pašvaldībai ir “tradīcija” ar savu iedzīvotāju nodokļu naudu mēģināt iznīcināt vietējo laikrakstu, arī tur acīmredzot neko nevar darīt.
Komentāri