Kopš strādāju laikrakstā “Druva”, ik dienu satiekos, sazvanos un runāju ar cilvēkiem – tādiem, kurus jau pazīstu, un tādiem, kuru uzvārdus dzirdu pirmo reizi. To var uztver tikai kā darbu, kad jāaizbrauc, jāuzzina nepieciešamais un jādodas atpakaļ uz biroju, lai par dzirdēto uzrakstītu jums, lasītāji. Bet, gribot negribot, tas nenotiek tik vienkārši. Katrs cilvēks, ko iepazīstu, man kaut ko iemāca. Cits vairāk, cits mazāk. Tas notiek pilnīgi neapzināti. Es dodos pie svešiniekiem uz dažādiem pagastiem, lai uzklausītu viņu dzīvesstāstus. Cilvēks visu mūžu godīgi strādā, nesūkstās, pats savām rokām ģimenei uzcēlis māju un iekopis dārzu. Vai no šāda stāsta nevar mācīties, ka ar godīgu un smagu darbu iespējams panākt teju visu? Kāds cits, pirms vairākiem gadiem zaudējis acu gaismu, bet tas nav bijis šķērslis, lai baudītu dzīvi un muzicējot iepriecinātu arī citus. Vai no šāda stāsta mēs nevaram mācīties vairāk novērtēt savu varēšanu un to, kas mums ir? Esmu satikusi mīļas un sirsnīgas daudzbērnu ģimenes, kuras savu bērnu labklājības dēļ darīs visu iespējamo un arī neiespējamo. Vai tas mums neatgādina, ka bērni ir mūsu nākotne? Esmu devusies pie ģimenes, kurai vakardien bija viss, bet nakts laikā notikušajā ugunsgrēkā viss zaudēts. Tas māca aizdomāties par likteņiem un to, kāpēc lietas notiek tieši tā, kā tās notiek. Mums jādara, jācenšas, mēs varam visu – bet tajā pašā laikā mēs ne par ko nekad nevaram būt droši.
Šie stāsti ir mums visapkārt. Mēs gluži vienkārši ikdienā esam pārāk aizņemti (lasi – lepni), lai tiem ļautu mums ko iemācīt.
Komentāri