Saskaņā ar gada sākumā publiskotajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2020.gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti gandrīz ceturtā daļa valsts iedzīvotāju (439 tūkstoši), un tas ir par teju diviem procentpunktiem vairāk nekā 2019.gadā.
Pērnā gadā veiktās aptaujas liecina, ka šiem 23,4 % valsts iedzīvotāju ienākumi bijuši zem nabadzības riska sliekšņa. Nabadzības riska slieksnis 2020.gadā sasniedza 472 eiro mēnesī, un šī summa attiecas uz vienas personas mājsaimniecību. Tām mājsaimniecībām, kuras veido divi pieaugušie un divi bērni līdz četrpadsmit gadu vecumam, nabadzības riska slieksnis 2020.gadā bija 991 eiro mēnesī.
Katru gadu 17.oktobrī tiek atzīmēta Pasaules nabadzības novēršanas diena, kuras mērķis ir izgaismot problēmas, ar ko diendienā saskaras cilvēki, kas dzīvo nabadzībā, radot iespēju tapt uzklausītiem. Šī diena pasaulē tiek atzīmēta jau kopš 1922.gada 22.decembra, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālasambleja pasludināja šo datumu par atzīmējamu nabadzības apkarošanā. Jāatzīst, tēma ir īpaši aktuāla šobrīd ar straujo inflāciju, cenu un izmaksu kāpumu. Tā sabiedrības daļa, kurai draud tikt kategorizētai pie nabadzīgajiem iedzīvotājiem, var tikai palielināties. Raugoties uz pārtikas produktu cenām, diezgan bieži aizdomājos – kā izdzīvo seniori, kam ir nelielas pensijas. Cilvēkam jāveic visi ikmēneša maksājumi, jāpērk medikamenti un vēl pārtika. Vai nu drīzumā kļūsim par vienu no nācijām ar labāko vidējo ķermeņa svaru, vai arī pat no ne visai godpilnās otrās vietas starp augstākajiem nabadzības riska rādītājiem Eiropas Savienībā apsteigsim Bulgāriju (pēc šiem radītājiem šobrīd visaugstākais nabadzības procents ir Bulgārijā, sekojam mēs, un trešajā vietā Rumānija; mūsu kaimiņvalstis, Lietuva un Igaunija, ierindojas attiecīgi piektajā un sestajā pozīcijā).
Nav jābrīnās, ka daudzviet, kur tiekam pieminēti kopā kā tādas trīs māsas, pārējās divas Baltijas valstis uz mums, Latviju, noraugās tā kā drusku no augšas. Tas skaidrojams ar daudziem faktiem, arī iepriekš minēto izkārtojumu pēc augstākajiem nabadzības rādītājiem valstī. Pie mums vēl nesen pat minimālā alga nesasniedza 500 eiro mēnes, un šķita lieliska pretimnākšana un valdības palīdzīga roka, kad tā beidzot sasniedza šo pustūkstoša atzīmi. Minimālā alga Lietuvā 2022.gadā ir 730 eiro. Igaunijā – 654 eiro. Acīmredzami mums ir, uz ko tiekties.
Sarunās ar ārvalstu draugiem, runājot par labklājību, nereti diezgan dominē pārliecība, ka Latvijā ir samērā neliela vidusšķira, bet daudz vairāk ir to, kas jau pieskaitāmi pie labi pārtikušiem un turīgiem. Un vēl vairāk to, kas tuvojas nabadzības slieksnim vai jau ir trūcīgo statusā. Rietumu valstis tieši ar to atšķiras, ka ir izteikti liela tā “pietiekami labi materiāli nodrošināto” daļa, kas sniedz pienesumu valsts budžetā caur nodokļu samaksu.
Pavisam nesen kāda paziņa, pēc tautības vāciete, pauda milzīgu izbrīnu, kad runājām par darba iespējām Latvijā un atklāju, ka pie mums tomēr tikai daļa darbavietu nodrošina veselības apdrošināšanu strādājošajam. Vācijā veselības apdrošināšana esot noteikta ar likumu. Ja cilvēks nestrādā, tad par to jāmaksā pašam. Domāju, katrs par to var mazliet aizdomāties. Kas notiktu, ja pie mums tiktu pieņemts šāds likums? Skaidrs, ka tas nenotiks, vismaz ne tik ilgi, kamēr mūsu minimālā alga svārstīsies ap pustūkstoti. Vācijā minimālā alga ir 1500 eiro mēnesī. Un vienlaikus litrs piena vai kukulis maizes pie mums šobrīd dārgāks nekā citviet Eiropā! Kur nu vēl runāt par elektrības, gāzes vai siltumpatēriņa rēķiniem.
Atgriežoties pie Centrālās Statistikas pārvaldes veiktā pētījuma rezultātiem, vislielākais nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars 2020.gadā bija Latgalē – 36 %, vismazākais – Pierīgā (16,1 %) un Rīgā (17,8 %). Ar maniem prātojumiem par šā brīža cilvēciskās eksistences dārdzību saskan arī pērnā gada iegūtie dati par to, ka vislielākais nabadzības risks palielinājies tieši iedzīvotājiem vecumā virs 65 gadiem. Šajā vecumgrupā nabadzības riskam pakļauto cilvēku procentuālā atzīme sasniedz 44,6! Un šie skaitļi ir par 2020.gadu, kad nebija postošā kara Ukrainā, problēmas ar gāzes un elektrības piegādi, strauji augošā inflācija un cenu zīmes pie pārtikas produktiem veikalos.
Jācer, tuvākajos divdesmit trīsdesmit gados arī mūsu valstij izdosies sasniegt kādu Eiropas Savienības topu augšgalus pozitīvā aspektā.
Komentāri