Ik gadu 6.jūnijā tiek atzīmēta Pasaules krievu valodas diena. Krievu valoda ir septītā runātākā valoda pasaulē. Šī diena arī iezīmē Aleksandra Puškina dzimšanas dienu, tieši viņš uzskatāms par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju. Kopš pagājušā gada 24.februāra krievu valoda daudzviet, arī Latvijā, kļuvusi par sarežģītu diskusiju tematu. Pati pārstāvu paaudzi, kas krieviski runā slikti, nelabprāt, jo esmu izaugusi brīvās Latvijas laikā, kad piespiedu veidā šī valoda vairs nebija jāapgūst.
Protams, Cēsīm, manuprāt, ir tik labā iezīme, ka visi tie, kas ģimenē runā, lielākoties ir iemācījušies runāt latviski. Vismaz no skolas laika atceros, ka visi bērni, kas nāca no krievu ģimenēm, prata tekoši runāt latviešu valodā. Arī uz ielām Cēsīs, Valmierā, Limbažos un citviet Vidzemē krievu valoda dzirdama maz. Tam, ka, beidzot vidusskolu, lielākā daļa manas klases skolēnu Cēsu Valsts ģimnāzijā neprata runāt krieviski, bija arī sava sliktā puse – plānojot studiju un darba gaitas Rīgā, bija skaidrs, ka bez krievu valodas neiztikt. Tā bija realitāte. Šodien tā sāk mainīties, jo karš Ukrainā ir beidzot devis mums drosmi krieviski runājošam sarunu biedram pateikt: “Nē, es krieviski nerunāju.” Līdz tam, šķiet, katrs “sevi cienošs” latvietis steidza laipni izplūst, uzsākot sarunu krieviski.
Kopš pērnā februāra ļoti daudz mainījies pasaulē un tepat pie mums. Rīgā vairs nav Uzvaras pieminekļa, nepārraida Krievijas TV kanālus. Noris ļoti daudz darbību tajā virzienā, lai panāktu, ka mūsu valsts valoda patiešām ir latviešu un latvietim nav jākaunas no tā, ka viņš nerunā krieviski. Gluži otrādi – katram Latvijā dzīvojošam krievam būtu jāuzņemas atbildība iemācīties tās valsts valodu, kurā viņš mājo.
Kā vēsta rudenī veiktais SKDS pētījums, sarūk krievu valodas lietojums Latvijas oficiālajā saziņā ar iedzīvotājiem, pamatojot to tieši ar kara sākšanos Ukrainā. Informācija krievu valodā ir izņemta no Valsts prezidenta un dažādu iestāžu mājaslapām. “Latvenergo” portāls vairs neapkalpo klientus krieviski, dzelzceļā vairs nav skaņas paziņojumu krievu valodā. Valdībā ir tapis likumprojekts, kas vēl vairāk ierobežos krievu valodas lietošanu ikdienā darba vidē un pakalpojumu sniegšanā.
Mazliet skumdina fakts, ka, lai gan tautieši naski strādā pie tā, lai dažādos veidos ierobežotu krievu valodas lietojumu, tomēr ļoti daudzi, kas pie mums atbraukuši no kara šausmām un draudiem Ukrainā, runā krieviski. Un krievu valoda arvien dzirdama daudz, tikai šoreiz no ukraiņu mutēm.
Pagājušā gada oktobrī arī tika pieņemti likuma grozījumi, kas nosaka, ka līdz 2025.gadam jāīsteno pakāpeniska pāreja uz izglītību tikai valsts valodā. Grozījumi Izglītības likumā paredz īstenot secīgu pāreju uz mācībām valsts valodā vispārējās izglītības pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, lai veicinātu sekmīgu pilnveidotā mācību satura un pieejas ieviešanu visās Latvijas izglītības iestādēs. Jācer, ka šī iecere nesīs augļus un latviešu pārliecība par to, ka ir pareizi un normāli ar krieviski runājošu sarunu biedru runāt latviski, tikai nostiprināsies un augs. Ar izglītību vien diemžēl nepietiks, lai liktu visiem cittautiešiem saprast, ka šeit ir mūsu mājas, te saimnieki esam mēs – latvieši.
Komentāri