Izlasot 21. jūnija “Druvā” rakstu par problēmām ar dienišķo maizi, kļuva baisi. Kā drīkst būt tāds vārdu savienojums – maizīti iznīcināt, maizīti realizēt kā pārtikas atkritumus? Ļaudis, kurp mēs ejam, kā tik tālu esam nonākuši?
Ļoti garš un grūts ceļš jāiet, daudz sviedru jālej zemniekiem, lai uz mūsu galdiem netrūktu maizes. Latvijā gandrīz visiem ļaudīm darba diena sākas ar maizes šķēlīti, bet daudziem tās ļoti, ļoti trūkst.
“Raunas maizes” un “Beātus” maizes ceptuvju īpašnieki prot pāri palikušo maizīti izmantot, pārstrādāt, lai nebūtu jāiznīcina. Cēsu maiznīcas direktors raugās, lai pēc pārcenošanas pāri palikušo maizīti (vajadzētu gan plānot, cik izcept, lai izpirktu visu) varētu utilizēt kā pārtikas atkritumus. Tādu kārtību taču regulē “Pārtikas aprites likums”!
Ministru kabineta noteikumus gatavo sātīgi paēduši kungi, tautas kalpi, kuri nekad nav sajutuši, kas ir izsalkums un bads. Kungi aizmirsuši, ka arī viņu vecāki un vecvecāki ir smagi strādājuši, lai pabarotu savas ģimenes un izskolotu bērnus, kuri tagad izdomā šādus necilvēcīgus likumus – maizīte dienu pēc derīguma termiņa izbeigšanās ir kļuvusi tik kaitīga, ka to pat nedrīkst izbarot meža dzīvniekiem! Vai tiešām maizes kukulītī ir tik daudz “ķīmijas” vai kā cita tik kaitīga?
Cik daudz bada cietēju ir mūsu zemē un citur pasaulē, kurus varētu pabarot ar sausiņiem, kuri sagatavoti no šīs mūsu nonicinātās, nenovērtētās maizītes. Par bezmaksas sausiņiem pateicīgi būtu nabadzīgi, veci, vientuļi ļaudis laukos, arī sociālā riska ģimeņu (un tādu ir ļoti daudz) bērniem tas būtu kārums, kura bieži pietrūkst.
Bargie uzraudzības kungi nekad nav dzirdējuši vārdus “saziedējusi maizīte” – tieši tāda ir visveselīgākā. Arī pēc desmit dienām maize ir laba, garšīga. Tikai sapelējusi maize ir veselībai kaitīga. Kārtīga nama māte maizītei nekad neļauj sapelēt.
Rakstiet arī jūs, lasītāji, dalīsimies domās par šo tematu, kas ir mūžīgs!
Komentāri