Partijas “Vienotība” Rēzeknes nodaļas biedri vēlas no partijas izslēgt Viļānu novada nodaļas vadītāju Juri Vidiņu, kurš pērn cēla trauksmi par balsu pirkšanas gadījumiem Latgalē. Viņi uzskata, ka ar saviem izteikumiem J. Vidiņš grāvis partijas prestižu. Taču daudz vairāk partijas prestižu grauj izrēķināšanās ar cilvēkiem, kuri nav vēlējušies klusēt par pārkāpumiem.
Īsi pēc 12. Saeimas vēlēšanām J. Vidiņš izteica aizdomas, ka ir notikusi balsu pirkšana, lai panāktu, ka tiek ievēlēts Dzintars Zaķis, kurš toreiz bija “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs. Vispirms J. Vidiņš par situāciju runāja partijas iekšējā sarakstē, bet pēc tam arī publiski. Viņš izvēlējās rūgtākās zāles pret novēroto kaiti, bet, protams, ne visi šādu publiskas ārstēšanās kursu atbalstīja.
Rēzeknes nodaļas biedri, vēršoties Ētikas komisijā, uzsvēruši, ka J. Vidiņš par balsu pirkšanu esot publiski izplatījis nepārbaudītu informāciju, turklāt viņa apgalvojumi par masveidīgu balsu pirkšanu neesot apstiprinājušies. Jādomā, ka rēzekniešiem nav paticis tieši pieminētais “masveidīgums”, jo par to, ka balsu pirkšana Latgalē notika, šaubu nav arī Drošības policijai. Taču centieni izslēgt biedru liek domāt, ka vaina ir saskatīta ne jau vārdu izvēlē, bet gan pašā J. Vidiņa nostājā. Proti, viņš atteicās ignorēt ziņas par kliedzošiem ētikas un likumu pārkāpumiem. Viņš negribēja, ka paša pārstāvētā partija klusētu par šādiem pārkāpumiem.
Jautājumu “Vienotības” Ētikas komisija skatīja pagājušajā nedēļā. Sanāksmē viedokļi dalījās, tomēr vairākums beigās nobalsoja par J. Vidiņa izslēgšanu. Pēcāk gan komisijas sekretāre Alma Eihentāle uzsvēra, ka lēmums par J. Vidiņa izslēgšanu pieņemts tomēr neesot. Gribas ticēt, ka šis precizējums pēcāk tika izplatīts, jo partijas līderi sāk apjaust, kas īsti pašlaik notiek. Dz. Zaķis, uz kuru krīt aizdomas par saistību ar balsu pirkšanu, kopš oktobra ir vienkārši “apturējis” savu darbību partijā, taču partija no viņa nav nenorobežojusies. Turpretim cilvēks, kurš ir runājis par reāliem pārkāpumiem, riskē tikt izslēgts. Kurš no viņiem abiem ir lielākais partijas reputācijas drauds? Protams, protams – Dz. Zaķa vaina nav juridiski pierādīta. Taču J. Vidiņa darbībā juridiska pārkāpuma nav vispār, ir tikai dažu partijas biedru paštaisnuma jūtu aizskārums. Viņiem gribas, lai “Vienotība” ir partija, kurā sliktas lietas nenotiek pat tad, ja tās notiek, un ikviens, kurš grauj šo ilūziju, ir bargi sodāms.
Var jau saprast vēlmi pieklusināt balsis, kas partijai nodrošina nepatīkamu publicitāti. Galu galā, “Vienotība” pati ar saviem un arī nedraugu spēkiem jau tā ir iemantojusi iekšēju konfliktu plosītas organizācijas slavu, nav nekādas nepieciešamības šīs nebūšanas vēl vairāk saasināt. Gan jau “Vienotības” biedriem arī gribētos, lai viņu organizācija vismaz ārēji ir tikpat šķietami saliedēta kā vairums citu – lai biedri publiski neizsaka no partijas oficiālās līnijas atšķirīgus viedokļus, lai ir stingra iekšējā disciplīna un neviens uz āru nenopludina partijas iekšējo saraksti vai citus dokumentus. Taču nevienotajai “Vienotībai” tas acīmredzami nesanāk. Un tad ir nepieciešama izšķiršanās – vai saliedētība tiks panākta ar administratīvas disciplinēšanas pasākumiem, vai arī partija veidosies kā īsteni līdzīgi domājošu un līdzīgas vērtības pārstāvošu cilvēku apvienība, kurā katrs pats sapratīs, kas ir ētiski un kas nav.
Savulaik Reformu partija bija bēdīgi slavena ar to, ka tapa steigā, piesaistīja ļoti atšķirīgus cilvēkus ar dažādiem redzējumiem un motīviem un tādējādi nebija efektīva. “Vienotības” problēmas šādā ziņā nav tik lielas, tomēr līdzīgas – partija tapa no trīs politiskajiem spēkiem, kuros katrā bija savi līderi un pamatīgas atšķirības bija pat to ideoloģiskajos uzstādījumos. Šo dažādo virzienu iekšējā grūstīšanās turpinās arī pašlaik.
Ievērības cienīgs gan ir fakts, ka par spīti nesaskaņām un skandāliem partijā vai vienkārši pelēkiem pleķīšiem vairāku biedru reputācijā “Vienotība” aizvien iegūst labus rezultātus vēlēšanās un tai ir vadošā loma Ministru kabinetā. Tas liecina, ka partijas vēlētāju kodols ir pietiekami stabils, neskatoties uz dažādajām nebūšanām, neko labāku starp visām Latvijas partijām viņi tā arī neredz. Kamēr ievērojama daļa vēlētāju balsošanā vadīsies pēc “mazākā ļaunuma” principa (jo “lielākā labuma” gluži vienkārši nav), pieprasījums pēc “Vienotības” politiskā piedāvājuma saglabāsies.
Varētu sagaidīt, ka, ejot laikam un pamazām nomainoties politiķu paaudzēm, daudzas no partijas iekšējām problēmām mazināsies. Taču šāds paaudžu nomaiņas jautājums ir viens no lielākajiem “Vienotības” riskiem – jo nomaiņa nenotiek. Partijas līdere Solvita Āboltiņa vēlēšanās sākotnēji palika aiz svītras, taču neviena cita tik spēcīga vadītāja, kas organizāciju spēj saturēt kopā, “Vienotībai” nav. Reālu S. Āboltiņas konkurentu arī nav. Taču arī S. Āboltiņa ir starp tiem, kuri uzskata, ka J. Vidiņš ir izslēdzams no partijas.
Tas liek domāt, ka partijas kopā turēšanā virsroku gūst administratīvi disciplinējošā pieeja. Tā ir šķietami vienkāršākā, taču tikai laiks parādīs, vai arī efektīvākā. Jānis Buholcs
Komentāri