Reizēm, vadot mašīnu, ir gadījies, ka ātruma pārslēgs iestrēgst, uz brīdi nevar to izkustināt no vietas, bet auto ripo. Tā, man šķiet, savā ziņā aizvadītā nedēļa aizgājusi jo daudziem – joprojām nespējā iziet no Dziesmu un deju svētku viļņa, kaut fiziski esi atgriezies darba dunā. Arī es to izjūtu, lai gan nu jau trešos svētkus neesmu tajos aktīvi piedalījusies, bijusi kāda kolektīva sastāvā. Labi, aiziepriekšējā reizē vismaz gājienu ar savu bijušo kori nostaigāju, pie vēdera man piesiets bija tobrīd vēl tikai pāris nedēļu vecais otrais mazulis, un vecākais divgadnieks brauca izrotātos ratos kā smalks kungs. Vairāk neko citu toreiz es arī nespēju. Tā arī svētkos pirms pieciem gadiem un arī šajos mātes statuss un pienākumi ir ņēmuši virsroku.
Taču atzīšos, šajā reizē es par to pat neizjutu īpašu nožēlu, lai gan bija visi priekšnoteikumi, lai svētki izdotos arī man personīgi. Ne tikai svētku 150.jubileja un piesātinātais pasākumu plānojums, bet arī koru koncerts “Tīrums”, kura mākslinieciskā ideja ir mana bijušā kora diriģenta un viņa dēla izlolota. Tomēr – jo tuvāk svētki nāca, jo vairāk es instinktīvi no tiem bēgu, pat domās. Varbūt tā ir kaut kāda dabiska aizsargreakcija, kad ar prātu saproti – piedalīties būtu pārāk grūti, traki, apgrūtinoši citiem (jo mani bērni tak kādam tajā laikā būtu jāaprūpē), bet varbūt jau esmu tik ļoti atradusi no Rīgas un lieliem pasākumiem, ka alerģija uzmetas, jau iedomājoties to ļaužu burzmu. Jāatzīst, pērn arī Cēsu svētku laikā atklāju, ka esmu taču visas dienas ierāvusies savā dzīvoklī, lai tikai nedzirdētu ne skaņas no vecpilsētas. Taču ziņas neizbēgami spēj sasniegt cilvēku pa visiem iespējamajiem kanāliem. No Latviju aptverošiem visdažādākajiem svētkiem, šķiet, aizbēgt var tikai, vai nu dzīvojot pilnīgā izolācijā meža vidū, vai arī izbraucot no valsts.
Tagad, kad lielie Dziesmu svētki beigušies, spēju uz svētku notikumiem paskatīties jau daudz mierīgāk gan ziņu sižetos, gan koncertu ierakstos. Nenoliegšu, ziņu plūsmas, nebeidzamo fotogrāfiju un videoierakstu dēļ, kuri virmo sociālo tīklu vietnēs un ziņu portālos, vēl visu nedēļu ir sajūta – svētki nav beigušies. Nupat sāku domāt, ka šī “paģiru” sajūta, iespējams, ir laba un pareiza. Tas, uz ko valstiski esam gājuši piecu gadu garumā un kam gatavojies katrs svētku dalībnieks, nedrīkst tā vienā mirklī izgaist. Tā nav spuldze, ko ieslēdz vai izslēdz, kad ienāk prātā, te vajag iekurt guni jeb mūsu emocijas, skatīt tās izdegam un vēl klusi pastāvēt klāt, kamēr ogles droši izdziest.
Komentāri