Aizrit vēl viena politiski saspringta nedēļa ar zemnieku akcijām, zemkopības ministra demisiju un kārtējo uzticības balsojumu par Godmaņa valdību. No malas vērojot politisko procesus, rodas iespaids, ka tur augšā valda arvien lielāka neskaidrība par tālāko virzību un problēmu risināšanas paņēmieniem. Katrs velk uz savu pusi, gluži kā tajā fabulā par gulbi, vēzi un līdaku.
Vai pusēm izdosies atrast kopsaucēju, jautāju sociologam Aigaram Freimanim, kurš atzina – viņam rodoties aizvien lielākas aizdomas, ka to neizdosies panākt. Šobrīd gan esot grūti definēt, kāpēc tā, bet viena no versijām, ka politiķi paši nav tikuši skaidrībā, ko darīt. Visiem politiskajiem spēkiem gan esot kopīga pārliecība, ka kaut kas jāmaina ļoti strauji un uzreiz.
“Manuprāt, no tā arī cēlusies Tautas partijas ideja par Saeimas ārkārtas vēlēšanām uzreiz, negaidot Valsts prezidenta noteikto 31.martu. Lai arī ar visādām pretrunām, lai arī balsojot par Godmaņa valdību, viņi nākošajā vārdā tomēr atkārto šo ideju. Tautas partija to pasaka skaidrāk, citi politiskie spēki to pasaka miglaināk, varbūt tāpēc, lai atšķirtos no citiem. Bet par to runā visi.
Viss notiekošais liek secināt, ka pārmaiņas tiešām vajadzīgas. Un jo ātrāk, jo labāk. Vienīgais variants ir ārkārtas vēlēšanas. Jautājums, kad tās notiks. Vai nu Valsts prezidenta noteiktajā termiņā, protams, ja viņš izšķirsies par šādu soli, vai, vēl viena iespēja – Tautas partija panāks grozījumus Satversmē, kas ļautu Saeimai pašai atlaist sevi. Tas gan izklausās mazliet dīvaini, bet vara ir deputātu rokās. Ja šī ideja tiek uzturēta, acīmredzot Tautas partija cer uz nepieciešamo deputātu atbalstu,” saka sociologs.
Politiķu neskaidrā un brīžiem haotiskā darbošanās rāda, ka politiskās intereses arī šādā valstij tik smagā brīdī stāv pāri valstiskajām. A. Freimanis norāda, pareizāk laikam būtu teikt, ka šīs intereses tiek identificētas ar valstiskajām. Šobrīd politiķi kā argumentu savai rīcībai izmantojot vēlētāju doto mandātu 2006.gada Saeimas vēlēšanās. “Viņi saka, ka darot visu, lai pildītu vēlētājiem dotos solījumus. Nu, ir jau viņiem sava taisnība, bet nevar taču nemanīt, ka kopš vēlēšanām situācija kardināli mainījusies. Zemie reitingi liek saprast, ka mandāts varbūt nav tāds, kā vēlēšanu brīdī. Iespējams, šis fakts provocē tās nervozās darbības un atšķirīgos viedokļus, kā rīkoties tālāk. Trūkst skaidru risinājumu, tā vietā izpaužas partiju intereses, bieži pat personiskās ambīcijas, rodas konflikti, politiskajās aprindās veidojas dīvainas attiecības, un tas viss nostiprina pārliecību, ka mainīt to var tikai ārkārtas vēlēšanas,” saka A. Freimanis.
Uzticības krīze politikā kļūst arvien lielāka, un politiķi meklē iespēju situāciju uzlabot. Kārtējo reizi premjers piedāvājis savu redzējumu valdības reorganizācijai, kas tiek solīta jau itin sen, bet pagaidām bez rezultātiem. A. Freimanis atzīst, ka reorganizācija varētu būt viens no ceļiem, kā kaut nedaudz atgūt uzticību: “Nav gan pārliecības, vai tā notiks, jo iebildumi nāk no visām pusēm. Bet pārmaiņas ir vajadzīgas, jo absolūti lielākā daļa sabiedrības ir pārliecināta, ka valsts aparāts ir uzpūsts, neefektīvs, pašpārliecināts, ka tas strādā savā labā, nevis valsts vai sabiedrības interesēs. Ja Godmanis grib kaut ko radikāli mainīt, reorganizācija no sabiedrības viedokļa būs ieguvums. Tiesa, man grūti atbildēt, vai no valsts pārvaldes pozīcijām piedāvātais modelis ir efektīvs. Tad tas rūpīgi jāizpēta, bet zinot, ka tas radies milzu ātrumā, īstas pārliecības nav. Vai rūpīgi izvērtēts katras institūcijas un aģentūras darbs? Par to, ka ir daudz neefektīvu aģentūru, nešaubos ne mirkli, bet varbūt ir arī kāda, kas šajā krīzes situācijā ir ļoti nepieciešama. Jautājums, vai tādā drudzī spēs atrast pareizās un nepareizās.
Izskanējusi nepieciešamība pēc valsts pārvaldes administratīvās sistēmas audita, ko veiktu kāds no malas, kas pateiktu, ka šī institūcija vai šis amats ir pilnīgi bezjēdzīgs, bet šajā institūcijā jāpieliek kāds krēsls klāt. Tas būtu vispareizākais risinājums,” saka A. Freimanis.
Komentāri