Kopš 8. novembra, kad valdība paziņoja, ka pārņem vairumu „Parex bankas” akciju, iestājies relatīvs miers. Varētu pat teikt, ka viss ir nostājies savās vietās – banka darbojas, ilūzijas par baņķieru nesavtīgo darbu izgaisinātas, bet nākamā gada valsts budžets, neskatoties ne uz ko, Saeimā pieņemts.
„Parex bankas” nacionalizācija dažiem ir atvieglojums, bet citam – sašutums. Kā tad tā: dažiem krīzes sistajiem valsts nāk palīgā, bet citiem ne. Jāpiekrīt, ka valsts šādos gadījumos rīkojas vairāk pragmatiski, nekā godīgi. Arī zemniekiem, kam laikos, kad nepārvarami spēki, plūdi vai knišļi, apdraud saimniecību, valsts sniedz pabalstu. Arī tad skeptiķi var pateikt, ka zemniekiem ir īpašs statuss, jo, ja citu nozaru pārstāvjiem kādu apstākļu dēļ draudētu bankrots, tādu pretimnākšanu panākt būtu grūtāk. Iespējams, ka tuvākā gada laikā atbalsta mehānismi būs jāpārskata, jo grūtos laikus pārdzīvot ar saviem spēkiem, domājams, neizdosies daudziem uzņēmumiem.
Valsts atbalstu nosaka tas, cik uzņēmums vai nozare valstij ir svarīga, un banku joma pieder pie svarīgajām. Pie mums, tāpat kā vairumā citu Rietumu valstu, finanses pamatā ir privāto struktūru kontrolēta sfēra, un privātu banku rokās ir teju vai visa naudas aprite. Arī valsts institūcijām ir konti privātajās bankās, valsts iedzīvotāji no šīm bankām ir ņēmuši kredītus un tajās noguldījuši iekrājumus, ar banku palīdzību vairumam cilvēku tiek izsniegta alga.
„Parex” ir otra lielākā banka Latvijā, un Latvijas iedzīvotāji bankas slēgšanu izjustu dažādi. Tiešā veidā tas būtu saistīts ar ikdienas finanšu darījumiem. Ņemot vērā, cik svarīgas daudzu cilvēku ikdienas dzīvē ir bankas (to zina ikviens, kas izmanto maksājumu kartes), neērtības būtu jūtamas. Valsts garantē noguldījumus līdz 50 tūkstošiem eiro, un tas nozīmē, ka vairums cilvēku būtiskus zaudējumus neciestu, toties valsts gan. Pašlaik bankas glābšanas nolūkos valsts ir ieskaitījusi 200 miljonus latu, finanšu ministrs Atis Slakteris pagājušajā nedēļā intervijā „Latvijas Avīzei” izteicās, ka gadījumā, ja izputējušas bankas klientiem būtu jāatmaksā garantētās naudas summas, tad zaudējumi būtu vairāk nekā trīs reizes lielāki, turklāt kompensācija būtu jāizmaksā trīs mēnešu laikā. Nav gan teikts, ka šie 200 miljoni latu būs vienīgā naudas summa, ko valstij nāksies ieguldīt.
Ir vēl kāds iemesls, kāpēc jādara viss, lai glābtu „Parex”. Tā ir Latvijā reģistrēta banka, un tās peļņa plūst uz Latviju, kamēr zviedru un citu valstu banku peļņa plūst projām no Latvijas. Modelis, kurā ārzemnieki pie mums ierodas, nopelna un naudu aiznes prom, jau tā ir neveselīgi populārs, un „Parex” panākumi ārpus valsts nodrošināja vismaz kādu naudas plūsmu uz Latviju. Tanī pašā laikā Latvijas valsts lēmums glābt „Parex” finanšu impēriju ir cīņa uz dzīvību un nāvi, jo neveiksme var radīt Latvijai lielus zaudējumus. Izpratni par to, cik Latvijas budžetam grūti var būt vilkt grimstošo „Parex” kuģi, sniedz pāris skaitļi: pērn bankas aktīvi (viss piederošais, ko var pārvērst naudā) bija aptuveni 3,4 miljardi latu, bet Latvijas nākamā gada budžeta tēriņi ir plānoti 5,46 miljardi latu. Ja banka nogrims, tieši valstij nu būs jāuzņemas atbildība par visām saistībām.
„Parex” lielā problēma ir tā, ka finansiālās nestabilitātes dēļ īsā laikā daudzi klienti no bankas kontiem izņēma savu naudu, lai noguldītu to drošākās, citu valstu bankās. Drošākas pašlaik izskatās zviedru bankas, jo Zviedrijas valdība nesen paziņoja par papildu garantijām savu banku klientiem. Līdz ar to „Parex”, kas līdz šim izskatījās pievilcīga izvēle krievu klientiem, tāda vairs nebija, jo Latvijas valdība nekādas papildu garantijas nav noteikusi. Vienīgais, ko tā pēdējā laikā darījusi – palielinājusi garantēto noguldījumu apjomu līdz jau minētajiem 50 tūkstošiem eiro.
„Parex” glābēji mierina, ka citām bankām Latvijā līdzīga situācija nedraud. Un tas tā, visticamāk, arī ir, jo pārējās lielākās bankas ir ārvalstu meitasuzņēmumi, un par tām parūpēsies lielās finanšu firmas un ārvalstu valdības, kas, domājams, neļaus situācijai aiziet tik tālu, cik pie mums.
Ja Latvijai izdosies „Parex” banku stabilizēt, tā būs laba zīme, ka valdības kaut ko saprot no finansēm, kā arī spēj atbilstoši rīkoties, un optimistiskajā variantā ar šo banku valsts pat šo to nopelnīs. Tomēr, ja bankai tuvākajā laikā neatradīs investoru, diez vai tā būs viegla cīņa. Bankas bijušie vadītāji Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis, gluži tāpat kā citu grūtībās nonākušu banku pārstāvji visā pasaulē, ir parūpējušies, lai personīgā biznesa zaudējums nelaupītu pašiem pārtikušas vecumdienas.
Komentāri