Pavisam nemanot esam iesoļojuši gada klusākajā un pārdomām bagātākajā laikā, kurā katram ir dota iespēja ieklausīties savā sirdsbalsī un palūkoties apkārt, varbūt blakus ir kāds, kuram varam palīdzēt. Spilgti atmiņā palikusi tikšanās ar kādu sociālās jomas darba veicēju, no kuras mutes dzirdēju izskanam frāzi – visu problēmu pamatā ir cilvēcības trūkums. Šī doma mani nepamet joprojām. Kā tad patiesībā cilvēcība izpaužas? Noteikti ne skaļos vārdos un ārišķībā. Visdrīzāk jau darbos, kas runā paši par sevi. Lielas lietas veido sīkumi, ko ikdienas solī palaižam garām. Skumji, ka līdzcilvēkus protam sadzirdēt tikai brīdī, kad viņi ko lūdz. Cik bieži esam gatavi kādam piedāvāt palīdzību? Pirms dažām dienām kāda sieviete ar balto spieķi rokā palūdza, lai palīdzu nokļūt uz trotuāra. Priecājos, ka viņas gaitā varēju būt noderīga, taču ja viņa mani neuzrunātu, es nemaz nezinātu, ka viņai ir nepieciešama palīdzība. Un tādu cilvēku, kas klusē par savām bēdām un ciešanām, ir daudz. Mūsu atbildība ir pamanīt šādus cilvēkus, lai nav tā, ka notikušo ieraugām, kad ir par vēlu. Cilvēcība ir rūpes un atbildība par līdzcilvēkiem un vidi, kurā dzīvojam. Zināms, lūgt palīdzību nevienam nav viegli. Tajā pašā brīdī devējiem ir grūti izvērtēt, vai palīdzība ir tiešām nepieciešama vai tā kļuvusi par ieradumu. Dažādas labdarības akcijas, ziedojumu fondi, pastieptas rokas mūs uzrunā uz katra soļa – medijos, veikalā un pat uz ielas. Kad sastopam uz ceļiem nolaidušos cilvēku, gribam mest līkumu. Bet ja iedosim viņam tos santīmus vai latiņu, tad katrā ziņā nabagāki nekļūsim. Toties viņam tas būs mirklis prieka, un nav vairs svarīgi, vai viņš nopirks ko dzeramu vai ēdamu.
Manuprāt, tieši līdz ar Adventi cilvēkos pamostas labestība, sapratne un piedošana. Un neko vairāk par sirds siltumu jau nevajag, lai pasaule kļūtu gaišāka un kaut nedaudz labāka. Ilze Fedotova
Komentāri