Daļa sabiedrības gada pēdējo dienu, gadu miju pavada ne tikai draugu, radu, paziņu pulkā, bet arī ielūkojotiestelevīzijas ekrānā. Par Latvijā raidošo televīziju piedāvājumu gadu mijā dzirdēti dažādi, arī gluži pretēji viedokļi, taču šoreiz ne par to. Gadu mijas neatņemama programmas sastāvdaļa ir valsts vadītāju uzrunas.
Gan Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, gan Valsts prezidentam Egilam Levitam šīs bija pirmās gadumijas uzrunas. Jāteic, parasti uz visu reaģējošā twiterpublika šoreiz to palaida garām samērā mierīgi, taču dažos komentāros ielūkosimies. Vēl pirms uzrunām sporta žurnālists Māris Rīmenis ierakstīja: “Gaidu Vecā gada uzrunas, bet Godmaņa klasiku jau laikam neviens nepārspēs: “.. un tiem, kas zog, mēs atstāsim vienu galdu, vienu krēslu un vienu mēteli!”
M. Rīmeņa teiktais piepildījās, jo šoreiz abas uzrunas bija, runājot politoloģes Ivetas Kažokas vārdiem, pārdomātas, bet – ne atmiņā paliekošas.
Pirmais skatītājus uzrunāja premjers K. Kariņš, kurš, runājot par veiktajām un veicamajām pārmaiņām, norādīja, ka tās virzītas uz vienu galveno mērķi: “Lai visi mūsu iedzīvotāji dzīvotu labāk. Lai mēs prātīgi, atbildīgi un caurskatāmi lietotu nodokļu maksātāju naudu.
Es labi izprotu to, ka ne visi piekrīt valdības virzītajām pārmaiņām. Kritika procesā ir nepieciešama, lai mēs varētu savu darbu darīt labāk. (..) No manas puses dialogs ir vienmēr gaidīts un atvērts.”
Ieskicējot 2020.gadu, premjers uzsvēra, ka turpināsies mērena ekonomikas izaugsme: “Noslēgsies administratīvi teritoriālā reforma, kas ieviesīs skaidrību ne tikai par nākotnes pašvaldību apmēriem, bet arī būtiski ļaus uzlabot izglītības sistēmu un veselības aprūpes kvalitāti visā Latvijā. Mēs turpināsim strādāt pie tieslietu sistēmas un tiesiskuma stiprināšanas, kas svarīgi jebkurai demokrātijai. Ēra, kad valsts varu noturēja šauru interešu pakļautībā, ir beigusies. Ar kopīgiem spēkiem padarīsim to neatgriezenisku.
Mūsu turpmākais ceļš jāvirza uz to, lai sasniegtu lielāku labklājības līmeni valstī, samazinot nevienlīdzību un veicinot to, ka vairāk uzticamies viens otram un valsts pārvaldei kopumā. Šo attīstības virzienu esmu vienkāršoti nosaucis par “ceļu uz Ziemeļvalstu labklājības līmeni”. Tā ir Latvija, kura saredz klimata politiku kā tautsaimniecības attīstības iespēju. Tā ir Latvija, kuras zinātne un uzņēmumi atgūst savu vietu pasaulē. Šis mērķis nav vienā dienā sasniedzams, taču esmu pārliecināts, ka, ejot soli pa solim, mēs to sasniegsim. Tas ir mūsu spēkos.”
Valsts prezidents Egils Levits visiem vēlēja cerību, ticību un pārliecību: “Es vēlu mums cerību, jo cerībās dzīvo mūsu sapņi. Es nerunāju par tiem, ko redzam miegā, bet sapņiem, kuros ieceram savu un mūsu Latvijas nākotni. Tie spēj saredzēt to, kā vēl nav. Iezīmēt jābūtību. Mums jāmāk gudri sapņot, lai atbildētu uz 21. gadsimta lielajiem jautājumiem. (..) Sapņiem vienmēr ir jābūt lielākiem, nekā viens cilvēks tos spētu īstenot. Tāpēc būsim draudzīgi pret līdzcilvēku sapņiem, jo kāds no tiem var ļoti noderēt nākotnē.”
Valsts prezidents rosināja izvēlēties jaunu ekonomikas modeli, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa: “Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālajā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu.”
Viņš vēlēja ticību saviem spēkiem, spējai sasniegt mērķus un īstenot savus svarīgākos sapņus; pārliecību, jo tā nozīmē rīcību – risināt problēmas vienu pēc otras, nevis nolaist rokas to priekšā.
“Par spīti it visam – Latvija ir un būs sekmīga, Latvija ir un būs jaudīga, Latvija ir un būs valsts ar lieliskiem cilvēkiem,” teica E. Levits.
***
Kā uz šīm uzrunām reaģēja skatītāji, rakstot komentārus vietnē twitter? Daudzi runas vērtēja pozitīvi.
liana_langa : “Šīs gadumijas līderu uzrunas, manuprāt, iezīmēja robežšķirtni, kurā dodamies prom no postpadomiskās rutīnas un priekšstatiem uz eiropeiskāku kvalitāti. Cerīgi!”
Guntis Zemītis: “Manuprāt, būtiskākais akcents Valsts prezidenta runā bija “pietiekamība kā vērtība”. Tas tiešām ir solis prom no 90. gadu morāles, nabadzībā turētas sabiedrības izmisīgās un alkatīgās vēlmes izrauties grābjot, ko var, vienalga kā, vajag vai nevajag.”
Inese Vaivare: “Nezinu, kā tviteris lēma, bet man patika E. Levita uzruna. Vienkāršā valodā par būtisko. Arī par globālo. Šis patiešām ir mans Prezidents.”
Kristīne Želve: “Runai un tās vizualizācijai ir spēcīgs emocionālais reģistrs, kas vienmēr uzrunā masas, bet bez precīza, gudra vēstījuma tam, protams, būtu 0 vērtības. Te ir abi, reta kombinācija.”
Taču bija arī citi interesanti, padomāt liekoši viedokļi.
LīgLberga: “Tā ir tāda īpatnēja padarīšana – obligātā uzruna. Kāda no tās jēga? Skaisti runāt prot daudzi, bet ticēt var tikai mazumam. Es varbūt labāk dzirdētu R.Paula, U.Dumpja un citu, tiešām populāru un tautā mīlētu personu uzrunas. Bet tas nenozīmē, ka man nepatiktu Levits vai Kariņš.”
Alla Kudiņa: “Politiķu skats uz notikumiem valstī par to, kas noticis ar un ap mums, ir ļoti svarīgs. Jautājums, vai forma (10 min pirms pusnakts/ pacilātas, iestudētas vadoņu uzrunas), pie kuras esam pieradināti kopš padomju laikiem, būtu jāturpina arī 2020.gadā, patiešām būtu saturīgas diskusijas vērts.”
Komentāri