Tāds tas cilvēks ir – dara tad, kad jau uguns pakulās. Sausais un karstais laiks daudzos radījis bailes. Pēdējā laikā ziņās aizvien biežāk izskan par kārtējo ugunsgrēku. Ne tikai, ka sadedzis siens vai nodegusi kāda māja, bet par plašām mežu un purvu teritorijām, kurās plosās uguns. Ugunsdzēsēji dara, ko var. Līdz pārgurumam cīnoties, lai nelaime netiek tālāk. Pa retam gan dienesti paķīvējas un arī sabiedrībai nav skaidrs, kāpēc mežus no uguns sargā Valsts meža dienests, nevis ugunsdzēsēji, kuriem ir aprīkojums, profesionāļi. Tāda valstī ierasta kārtība – tradīcija, nevis kā ērtāk, ātrāk, kvalitatīvāk. Piepalīdzot lietum, lielākie ugunsgrēki nodzēsti. Mazsalacā purvu aizdedzināja zibens, nevis cilvēks. Un no tā nav pasargāts neviens mežs.
Bet karstais un sausais laiks turpinās. Aizvien dzīvojam uz pulvermucas. Un atliek tikai vienam muļķim, pārgalvim vai aizmāršam nomest sausā mežā vai purvā cigaretes galu, lai uguns sāktu savu ceļu.
Pirms pāris nedēļām Vidzemes, vēlāk arī citu reģionu, pašvaldību vadītāji aicināja valstī atbildīgos par drošību rīkoties, izsludināt, ka nedrīkst neko darīt, kur izmanto atklātu liesmu. Ja šāds liegums izsludināts, bezatbildīgos un arī potenciālos aizmāršas varētu kontrolēt.
Tepat kaimiņos, Igaunijā, nevienā kempingā nedrīkst kurināt pat grilu, nemaz nerunājot par ugunskuru. Vairākās Eiropas valstīs, kur gan plosās ugunsgrēki, gan turpinās sausums un karstums, pat mājas pagalmā nedrīkst cept desiņas. Un – kas svarīgi – tas tiek kontrolēts. Un cilvēki saprot gan situācijas nopietnību, gan arī to, ka var nākties maksāt bargus sodus.
Latvijā, kaut apkārt saules izdedzināti lauki, čaukstošas mētras mežos un sūnas purvos, tikai katra paša ziņā, kā uzvesties atpūtā. Dienesti un pašvaldību darbinieki var vien palūgt, ierosināt – nevajadzētu dedzināt ugunskuru, tas var būt bīstami, jo Valsts meža dienests ir izsludinājis ugunsbīstamo periodu jau aprīlī. Nesaprašam par to ne silts, ne auksts, un vispār, kur teikts, ka nedrīkst – mēs jau rīkojamies ugunsdroši. Un sekas redzam televīzijā.
Ne jau ar aizliegumiem var visu panākt un sasniegt, bet tie tomēr liek pakustināt smadzenes un paskatīties maciņā – varbūt tomēr nav vērts un šoreiz gluži labi var iztikt bez ugunskurā ceptām desiņām.
Tā vien šķiet, ka varasvīriem pietrūkst stingras nostājas, iespējams, sapratnes. Vēl kāds piebilst, ka beidzot ir vasara, tā taču jābauda. Kā brauksi pa Gauju, un ko darīsi, piestājis krastā, ja nedrīkstēs kurināt ugunskuru? Tūristi būs vīlušies. Bet… vai vēl vairāk nav vīlusies sabiedrība, kuras drošība, arī tautas bagātības kādam ir uzticēts sargāt. Vieglprātība var atnest nenovērtējamus zaudējumus.
Komentāri