Viņš ir klāt! Vai ļoti gaidīts? Drīzāk jau nu nē! Vai vajadzīgs? Kas to gan lai zina, bet – skaidrāk par dienu – neizbēgams gan. Jā, tas ir rudens. Jau nedēļa apkārt, kopš iestājies kalendārais rudens. Ja arī neielūkojas kalendārā, norises dabā rudens iestāšanos atgādina tieši un skarbi: neapģērbies silti, ārā neiesi; mājoklis jāsilda; darbiem pagalmā un dārzā gaismas stundas tumsa apēd arvien agrāk. Tiesa, tas nozīmē, ka varētu tā kā mazāk strādāt (tas gan neattiecas uz tiem, kas uz mīkstiem krēsliem sēž siltos kabinetos).
Un, kad sāc domāt, kādēļ tā notiek, kādēļ nevarētu visu gadu būt vasara, kad naktī līst, bet dienā spīd saule, saproti, ka esi ziemeļu puslodes iedzīvotājs, ka Zemeslode griežas prom no Saules, ka esi vien sīks puteklītis, kas neko, itin neko neiespēj, lai mainītu pasaules nolikto kārtību. Vēl jo baisāk apzināties, ka neko neiespētu arī tad, ja kaut kas mainītos visā Saules sistēmā un, piemēram, Zeme atstātu to. Visi kreņķi, iemesli ķildām, kariem zaudētu nozīmi. Nozīmīgumu gan zaudētu arī viss pozitīvais, visi cilvēces sasniegumi jebkurā no jomām, kuras pazīstam.
Ikdienā, protams, par to nedomājam, jo jādomā, kā nodzīvot dienu, kā izdzīvot dabas un pašu radītajā pasaulē uz planētas Zeme. Un iznāk tāds kā apburtais loks: jo vairāk cenšamies padarīt vieglāku un drošāku savu dzīvi, jo vairāk kaitējam paši sev, sagandējot to vienīgo mums zināmo dzīvības nesēju planētu – Zeme.
Ziņas par to, kas notiek uz Zemeslodes cilvēku darbības rezultātā, nemaz negribas dzirdēt, jo tās satrauc un sāpina. Puslīdz droši var teikt, ka vecākajai paaudzei resursu pietiks, bet kā būs nākamajām? Vai piepildīsies fantastikas romānu un filmu sižeti: cilvēki dzīvos vai nu zem zemes vai uz citas planētas; izdzīvos vai cilvēka cienīgi atkal dzīvos tikai turīgie; Zemeslodi apdzīvos vien cilvēkveidīgi roboti.
Lai kā gribētos, es nespēju noticēt, ka savā “evolūcijā”, patiesībā dabas graušanā, cilvēce spēs apstāties, jo sekojam taču tikai vienam mērķim – pēc iespējas vairāk paņemt, pēc iespējas mazāk darot.
Nu gan aizdomājos! Vai tiešām līdz ar sauli aiziet labais noskaņojums un uz jaukām domām jāgaida līdz pavasarim? Kādēļ gan? Ir taču atziņa – dzīvot šodien, dzīvot šo mirkli. Esmu siltumā, esmu paēdusi, nekas mani neapdraud! Tiešām nekas..?
Komentāri