2. aprīlis pagājis, aizvadīta arī skolotāju demonstrācija. Sabiedrībā domas dalās, ir skolotāju demonstrācijas atbalstītāji, ir pretinieki. Tāpēc gribot negribot jāatgriežas pie aizvadītās dienas notikumiem un pārdomām, ko raisīja līdzdalība demonstrācijā.
Vairākkārtējs Latvijas Republikas Ministru prezidents I.Godmanis savulaik palaida tautās frāzi: „Viss maksā tik, cik tas maksā!” To redzam. Ceļas cenas apkurei, elektrībai, dārgāki kļūst produkti un pakalpojumi. Krasi paaugstinās maksa par medicīnu, bet paradoksālā kārtā mediķu atalgojums samazinās. Tajā pašā laikā valdībai liekas, ka arī skolotāju darbs kļūst nevērtīgāks, par to var maksāt mazāk. Kāpēc tā? Acīmredzot tāpēc, ka tas valstij (precīzāk – valdībai) šķiet mazsvarīgs un nenozīmīgs. Kaut neesmu sazvērestības teorijas piekritējs, jāsāk domāt, ka taisnība bija dažiem vācu sociāldemokrātiem, ar kuriem runāju pirms gandrīz divdesmit gadiem, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanās. Viņi teica: „Par jums viss Rietumos jau ir izlemts. Igaunijai jākļūst par Eiropas skatlogu Krievijas priekšā, bet Latvijai jābūt lēta darbaspēka piegādātājai Eiropas vajadzībām.” Toreiz man šķita, ka šie vārdi ir pārspīlējums. Tagad jāsecina, ka tā bijusi tālredzīga prognoze. Šāds projekts, ja tāds ir, tomēr nebūtu realizējams bez palīdzības Latvijas valdības līmenī. Gali savienojas – acīmredzot, ka šāds plāns tiešām pastāv. Izglītības sistēmas vājināšana tādā lieliski iekļaujas.
Varētu iebilst – pat ja visa Latvija pārceltos uz Rietumeiropu, diezin vai tas būtu jūtams ieguvums darbaspēka tirgum. Galu galā miljonus lētā darba veicēju ik mirkli varētu iegūt no austrumiem. Bet tieši te jau tas suns aprakts: musulmaņi faktiski neintegrējas Rietumu sabiedrība, viņu asimilācija tur nenotiek. Austrumeiropas iedzīvotāji – tā pilnīgi cita lieta! Viņi ir eiropieši, auguši kristīgās kultūras un tradīciju ietekmē, tāpēc asimilācija problēmas nerada. Šampinjonu vācēji no Latvijas Rietumeiropai daudz interesantāki un vēlamāki par musulmaņiem.
Nicinošajai attieksmei pret izglītību un skolotāju darbu ir arī vietēja nozīme. Sen zināms, ka neizglītotus cilvēkus vieglāk pārvaldīt. Tuvojas vēlēšanas, tiks palaistas kārtējās pozitīvisma kampaņas, TV ekrānos parādīsies partiju buldozeri un<i> lokomotīves. Mazizglītotais vēlētājs daudz neiedziļināsies viņu darbībā, nemēģinās saukt atmiņā šo politiķu līdzšinējo veikumu, apmierināsies ar skaisto TV bildi un atkal atdos savu balsi tiem pašiem vecajiem vēžiem. Ērti un mīļi!
Paliek pēdējais arguments – krīze, visiem grūti, visiem jāsavelk jostas. Krīze ir aptvērusi visu pasauli, tāpēc arguments šķietami pārliecinošs. Tomēr arī šajos apstākļos vairums Eiropas valstu neķeras klāt izglītības sistēmai. Tur visiem skaidrs, ka izglītota jaunā paaudze ir valsts nākotne. Tā tas ir Igaunijā, Somijā, Francijā un citur. Latvija ietilpst tajā Eiropas valstu nelielajā grupā, kuras ķērušās pie izglītības sistēmas vājināšanas. Līdztekus Latvijai tajā ir vēl vienīgi Ungārija un Īslande. Pēdējais gadījums gan pilnīgi skaidrs – valsts faktiski ir bankrotējusi. Krīzes aizsegā turpinās Latvijas mazo lauku skolu likvidācija. Neizglītotie lauku jaunieši apvienojas bandās un dodas laupīt uz lielajām pilsētām. Latvijas valdību šādi „sīkumi” neuztrauc. Ko lai dara – kur mežu cērt, tur skaidas lec! Jātaupa, skolotāju algas – mazināt, mazās skolas slēgt! Vienlaikus netiek aiztiktas lielās algas, uzblīdušais valsts aparāts ar neskaitāmām pārvaldēm un aģentūrām. Tur strādājošie var justies mierīgi.
Latvijā krīzi padziļina līdzšinējo valdību pārdomāti piekoptā politika, kas vērsta uz tautsaimniecības graušanu. Rūpniecību iznīcināja vienā rāvienā 90.gadu sākumā. Pēdējos gados lielas pūles veltītas lauksaimniecības graušanai. Redzamākie piemēri – cukurrūpniecības likvidācija un strauji rūkošā piensaimniecība (Paldies ministram M.Rozem! Viņš droši var ziņot – darbiņš padarīts!). Nav veikti nekādi pasākumi tautsaimniecības attīstībai, nav nekādu plānu par Latvijas ekonomikas nākotni. Ja tā, tad Latvijā nav nākotnes arī skolām un jaunatnei.
Komentāri