Pavisam nesen ģimene izgāja cauri pavasara gripas tūrei. Skaidrs, ka slimojot iekavējas darbi – gan ikdienas, gan kāds svarīgāks, un bērniem – mācības un skolas procesi. Divu nedēļu laikā meita, kas mācās 4.klasē, paguva iekrāt veselus piecus parādus – tātad, divu nedēļu laikā bija pieci pārbaudes darbi. Un nav gluži nedēļa pirms brīvlaika vai semestra noslēguma laiks. Tātad man kā vecākam rodas jautājums – vai mūsdienu izglītības pieejā nav mazdrusciņ pārspīlēts uzsvars uz pārbaudes darbiem? Tai pašā laikā pedagogi un izglītības darbinieku arodbiedrības pārstāvji arvien cīnās par pienācīgu samaksu, jo tomēr “daudz laika paiet arī pēc stundām, labojot darbus”.
Kā vecāks prātoju par to, kur te ir apļa sākums un gals? Vai princips nemitīgi uzdot pārbaudes darbus, kuru vērtējumu bērni turpmāk vairs nevar labot, ir pareizā izglītības pieeja? Vai tas motivē mācīties vairāk? Ko darīt, ja esi slimojis, skolā neesi varējis būt, esi juties krietni slikti, lai vispār iemestu aci E-klasē un pildītu tur ierakstīto uzdevumu, esot slims? Tātad arī darbus, ja saņemts kāds sliktāks vērtējums, labot vairs nevar. Bet meitas mācību iestādes direktors optimistiski pauda: “Tas noteikti motivēs bērnus ne vien iemācīties vielu uz kontroldarbu dienu, bet gan mācīties nepārtraukti.”
Šaubīgi tomēr. Manuprāt, tas bērnus vairāk iedzīs nevajadzīgā stresā, ne motivēs mācīties. Ja darbus labot nevar, tad – galu galā – kāda jēga censties? Nu, ir nesekmīgs vērtējums, neko darīt jau vairs nevar!
Varbūt piederu tiem, kam grūti pielāgoties pārmaiņām, un arvien uzskatu, ka “Skola2030” ir ļoti liels eksperiments. Tā rezultātus redzēsim vien tad, kad šodienas skolēni būs darbspējas vecumā un nāksies prātot, kāpēc ir tādi vai citādi rādītāji ekonomikas izaugsmē. Protams, jācer, ka viss būs pareizi un ka šī pieeja ar ideju par motivēšanu un intereses veicināšanu pie mums Latvijā patiešām darbosies arī praksē.
Otra problēma, kuru nevar noliegt, ir absolūtais pedagogu trūkums, īpaši STEM un svešvalodu jomā. Daudz tiek runāts, ka krievu valodai nav jābūt obligāto priekšmetu sarakstā, arī pie izvēles svešvalodas krievu valodai jāpiedāvā alternatīva. Lūk, šī ideja ir cildināma, ja domājam, ka mūsu bērni tiek skoloti pēc rietumu pieejas ar kompetenču sistēmu, tad tikai pašsaprotams, ka bērniem lietderīgi būtu apgūt spāņu, franču, vācu vai itāļu valodu pie mums jau tā tik bieži un daudz dzirdamās krievu mēles vietā. Nevaru nepaust izbrīnu par notiekošo izglītības jomā, kad ar vienu kāju esam rietumu sistēmā, ar otru tomēr gribam, lai bērni turpina iesākto valstiski neoficiālo divvalodību valstī. Tikai no 2026./2027. mācību gada skolām pamatizglītības pakāpē kā otra svešvaloda pakāpeniski būs jāpiedāvā viena no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu oficiālajām valodām.
Komentāri