Datu nesēju atlīdzība – vienreizēja papildu maksa pie tukša datu nesēja, kurā ir iespējams kopēt kādu autordarbu savām vajadzībām, – un to regulējošo normatīvu iestrādnes sākušās jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, nu ir iecerēts šo datu nesēju sarakstu aktualizēt atbilstoši laikmeta garam.
Tomēr Kultūras ministrijas virzītā iniciatīva sastapusies ar spēcīgu pretestību. Normatīva grozījumu autoriem tiek pārmestas tendenciozas sabiedrisko pētījumu rezultātu interpretācijas, nekorekta rīcība pret uzņēmumiem šajā tirdzniecībai nebūt ne vieglajā laikā. Kritika nonāk arī līdz fundamentālākām atziņām par nepieciešamību autoratlīdzības sistēmu pārstrādāt pilnībā, nevis lāpīt vienu caurumu milzīgā tīklā.
Jebkuras jaunas nodevas ieviešanā ir skaidras divas konfliktējošās puses: tie, kuru vajadzības ar šiem līdzekļiem tiks segtas, un tie, kuri par to maksās. Cenšoties saglabāt vēsu prātu, “Druva” ieskicēs plānotās izmaiņas un galvenos izskanējušos argumentus par un pret tām.
Ministru kabineta (MK) noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību tapuši tālajā 2005.gadā, pēc tam tie vēl trīs reizes piekoriģēti, lasāms likumdošanas aktu publiskajā vietnē likumi.lv. Kopš 2012.gada 1.novembra šie noteikumi paredz datu nesēju atlīdzību (DNA) kompaktdiskiem (CD) un digitālajiem video diskiem (DVD) rēķināt 6% no šo datu nesēju pirmās atsavināšanas cenas bez PVN, zibatmiņām – 4%. Savukārt reproducēšanai izmantojamajām iekārtām, kā personālajiem datoriem, portatīvajiem un planšetdatoriem, patlaban jau ir spēkā fiksēts DNA lielums – 2,85 eiro par vienību. Kā norādīts lvportals.lv likumprojektu skaidrojumu rubrikā, šis maksājums nenonāk valsts budžetā, bet uzreiz tiek pārskaitīts Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūrai/ Latvijas Autoru apvienībai (AKKA/LAA), kas ir atbildīga par tālāko naudas sadali autoriem: mūziķiem, rakstniekiem, fotogrāfiem, aktieriem, kino un video autoriem, kā arī mūzikas un filmu producentiem. AKKA/LAA padomes priekšsēdētājs, mūziķis un tekstu autors Kārlis Kazāks iepriekš arī publiski kliedējis mītu, ka strīdīgi uztvertā atlīdzība attiecas tikai uz mūziku un videoklipu kopēšanu, tā attiecas arī, piemēram, grāmatu, dzejoļu vai citu bibliotēkā pieejamo autoru darbu fotografēšanu savām privātajām vajadzībām, tostarp kursa darbu rakstīšanai.
Kultūras ministrijas jaunākais piedāvājums paredz no atlīdzības saraksta svītrot CD un DVD kā neaktuālus materiālos nesējus, USB zibatmiņām DNA likmi pacelt līdz 6% un papildināt sarakstu ar visu veidu datoru cietajiem diskiem (2,85 eiro par vienību), ārējiem cietajiem diskiem (4%), bet visstrīdīgāk uzņemts labojums par viedtālruņiem. Tiem plānots noteikt atlīdzības piemaksu 1,50 eiro par vienību. Izmaiņu autori, argumentējot tieši šādu papildinājumu, atsaucas uz socioloģiskajiem pētījumiem, no kuriem viens 2017.gadā vēl neliecinājis par būtiskām izmaiņām iedzīvotāju paradumos, kā tiek kopēti autoru darbi personiskajām vajadzībām. Taču 2020.gada rudenī ministrijas pasūtītajā aptaujā gan samanāms (par 4% ) to respondentu pieaugums, kuri pēdējā gadā savām vajadzībām kopējuši kādus ar autortiesībām aizsargātus darbus – tā bija atbildējuši 14% aptaujāto. Vajadzību iekļaut arī viedtālruņus DNA sarakstā ministrija grozījumu anotācijā pamato: “Gandrīz trešdaļa aptaujāto iedzīvotāju (32%) likumīgi iegūto autordarbu pārrakstīšanai izmantojuši viedtālruni.” Tiesa, te izvērties neliels, tomēr būtisks pārpratums, uz ko norādījis arī Latvijas Interneta asociācijas (LIA) izpilddirektors Andis Āriņš. Nodēvējot to par aplamu interpretāciju, viņš vērš uzmanību – minētā trešdaļa, kuri kopēšanai izmanto viedtālruņus, tomēr tiek aprēķināta no tās respondentu daļas, kuri vispār atzinuši privātkopēšanas paradumu. “Tas nozīmē, ka realitātē viedtālruni privātkopēšanai izmanto vien aptuveni 5% respondentu,” ziņu aģentūrai LETA uzsvēris LIA pārstāvis.
Grozījumu autori gan salīdzinājumam snieguši arī ieskatu citu valstu praksē, pieminot, ka daudzās valstīs DNA apmērs esot atkarīgs no konkrētā viedtālruņa atmiņas ietilpības. Tomēr kā piemērs salīdzināta maksa par atlīdzību pie viedtālruņa ar 32 gigabaitu atmiņu: Horvātijā 1,35 eiro, Čehijā 1,87 eiro, Igaunijā no trīs līdz astoņi eiro, Lietuvā un Nīderlandē vairāk nekā četri eiro, bet Ungārijā pat 20,78 eiro.
Papildu finanšu riskos sakņotajām, kā arī komunikācijas robu radītajām bažām izskan arī revolucionārāki priekšlikumi. “Latvijas Vēstneša” tīmekļvietnē lasāms: “Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidente Signe Bāliņa uzskata, ka nesēja atlīdzības regulējums Latvijā uzlabojams, nevis paplašinot nesēju sarakstu, bet gan pārskatot nesēja atlīdzības sistēmu konceptuāli.” Arī IT produktu izplatītājuzņēmuma “Elko” tirdzniecības biroja direktors Baltijā un Polijā Andrejs Gavrilovs atzīst, ka piedāvātie grozījumi nebūt neatbilst laikam un garam, aktuālie risinājumi darbu izplatīšanai – straumēšana un mākoņpakalpojumi – pat netiek skarti. Tāpēc “Elko” kopā ar Latvijas Datortehnoloģiju asociāciju rosina turpināt diskusijas un veikt padziļinātu izpēti visām pusēm taisnīgam risinājumam. Viens no veidiem, viņuprāt, ir atcelt jebkādas atlīdzības par iekārtām un ieviest nelielu digitālo nodevu tieši interneta pieslēgumam.
Vēl decembrī tika plānots, ka grozījumi stāsies spēkā no 1.marta, taču Ministru kabineta mājaslapā redzams, ka grozījumu projekts Valsts sekretāru sanāksmē februārī izskatīts, bet līdz valdībai tā arī vēl nav nonācis.
Komentāri