Ir sen zināmas patiesības, kuras visi ir dzirdējuši – piemēram, par vēsturi, kas nereti atgriežas, bet jau vairāk atgādina farsu. Jebkurā gadījumā, paraugoties uz šodienas notikumiem un kaut vai laiku pirms Otrā pasaules kara, arī Hitlera iebrukumu Padomju Savienībā, līdzību ir daudz.
Pirms trīs gadiem ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons intervēja rakstnieku, publicistu un vēsturnieku Marku Soloņinu, kurš arhīvos ļoti daudz pētījis laiku pirms Hitlera iebrukuma un iebrukumu. Jāteic, intervija atklāj daudz interesantu faktu, par kuriem tie, kuru specialitāte nav vēsture, ir nezināmi. Un šo faktu kopaina liek secināt dažas senas patiesības, kuras gan nav nekāds atklājums. Proti, vēl trīsdesmitajos gados, salīdzinot Vācijas un Padomju Savienības militārās spējas, PSRS daudzas reizes pārspēja Vāciju gan karavīru skaita ziņā, gan visos ieroču un bruņojuma veidos. Savā ziņā – bruņurupucis un briedis. Sākoties karam, situācija bija līdzīga, Padomju Savienība šajos jautājumos bija krietni tālu priekšā Vācijai, tomēr kara sākumā PSRS karaspēks bēga neatskatoties. Jāpiebilst, ka minētajā intervijā ir daudz citu ļoti interesantu faktu gan par Molotova-Ribentropa paktu, gan par padomju izlūkdienestu. Šo interviju joprojām var noskatīties vietnē youtube.com.
Protams, Girdons vaicāja Soloņinam, kā tas var būt, ka Vācija lika bēgt tādam milzim. Viņa atbilde bija īsa: “Cilvēki!” Un pēc tam viņš arī piebilda, ka korupcija un haoss PSRS armijā bija liela, bet profesionalitātes nereti trūka.
Šodien Ukrainā, kad ukraiņi jau deviņus mēnešus aizvien veiksmīgāk cīnās pret Krieviju, arī bieži vien pat grūti saprast, kā tas var būt. Protams, Rietumu bruņojums Ukrainai ir vajadzīgs, bet kara sākumā tā nebija gandrīz nemaz, tomēr Krievijas iecerētais zibenskarš neizdevās. Arī Krievijas cerības, ka ukraiņi pēc uzbrukumiem, kas posta valsti, savam prezidentam pieprasīs padoties, lai tikai būtu miers, ir sabrukušas. Šajā karā galvenais tomēr ir cilvēki, viņu pārliecība, un to apgalvo visi militārie eksperti neatkarīgi no valsts, kuru tie pārstāv.
Tikmēr Krievijā mobilizētie ļoti bieži ir spiesti paši pirkt gan apģērbu, gan apavus, ziemas drēbju tiem lielāko tiesu nav, arī bruņojums ir no pagājušā gadsimta noliktavām, un tikpat bieži viņiem nākas dzīvot nepaēdušiem. Toties Krievijā ir parādījies jauns aicinājums: iedzīvotājiem ziedot armijai savus bajānus, balalaikas, ģitāras un mutes ermoņikas, lai celtu noskaņojumu un kaujas sparu. Un tā nav anekdote, nav melnā humora šovs, bet realitāte. Tā vietā, lai apģērbtu un paēdinātu savus karavīrus, viņiem piedāvā spēlēt balalaikas!
Domāju, mēs visi labi saprotam: Krievijas iebrukums Ukrainā šogad 24. februārī saliedēja ukraiņus, padarīja tos par nāciju, jo ne jau skaits, bet gara un cilvēcisko vērtību lielums, drosme aizstāvēt humānās vērtības un savas tiesības padara kādas valsts iedzīvotājus par nāciju.
Protams, nav tādas “nāciju receptes”, tāpat kā tās esamību nevar nosvērt vai nomērīt kā kartupeļu maisu. Tomēr visiem zināmais sauklis par to, ka galvenais ir cilvēks, kārtējo reizi pierādījis, ka tā tas tiešām ir. Protams, autoritāras un totalitāras valstis var piespiest cilvēkus darīt to, ko viņi negrib, represijas var nomākt un apklusināt, bet tas nekad neturpinās mūžīgi, jautājums tikai, kāda ir tā cena, ko tauta un arī apkārtējie par to samaksā.
Arī Latvijas drošība nav atkarīga tikai no armijas un drošības dienestiem, bet arī no tā, vai iedzīvotāji atbalsta un atbalstīs savu valsti. Tādēļ 14. Saeimai to vajadzētu atcerēties un darīt, nevis skaisti runāt. Un tas nav jautājums tikai par naudu, ar kuru valsts var atļauties pabalstīt iedzīvotājus, tas ir jautājums arī par attieksmi.
Komentāri